eiropas izlase nevienādos sastāvos spēlē nereāli drausmīgi, vnk, laikam nav bijis laika sagatavoties
no 4 min vairākuma pozicionālā uzbrukumā tika pavadītas desmit sekundes
4 min mazākumā bija tādas, ka ar mums toč ir zdeno hara, erhofs un dievs, jo bez viņiem no keina piespēlēm būtu pizģec

nesen saskāros ar mūsdienu studējošo jaunatni, kas žēlojās par līdzekļu trūkumu, turklāt atklāti brīvdabā ēdot picu
mēs sākām pļāpāt, viņi painteresējās, a ko mūsu paaudze tad ēda studiju laikos
šis jautājums mani nedaudz apstulbināja
mēs tad vispār laikam kaut ko ēdām, bet tieši ko, es nespēju atcerēties
kad es mācījos gidos, mums deva talonus reizi dienā apēst vietējās karstmaizes
es neatceros, ka kāds jel kādreiz būtu šo talonu izmantojis
mēs visi kopā šos visus talonus uz jaungadu iemainījām pret kasti šņabja
lūk, no šī punkta var sākt arī diskusiju ar moderno hipsteru jaunatni

atceros, ka mūsu eksistējošais vai neeksitējošais cibas biedrs kirkegors izteicās, ka mūsdienās sabiedrība ir pārāk seksualizēta
acīmredzot, ar šo klostera apgalvojumu tiek minēts, ka mēs pārāk daudz domājam par visādiem tur skuķiem, nevis valstiski svarīgām lietām vai dievu

tautieši! atraujiet acis no monitoriem ar gudri uzrakstītiem vārdiem un teikumiem, un paskatieties ārā pa logu
pasaule tāda ir bijusi vienmēr
nekad nekas šajā ziņā nav bijis savādāk
cilvēku seksualitāte vienmēr ir bijusi tāda pati, kā geju skaits, cik tur, 12% sabiedrībā, un tas NEKAD nemainīsies, masu mediji vai politiskie darbinieki var uz to vairāk vai mazāk parazitēt, piekrītu, bet no pieciem playboy žurnāliem neviens neskrien drāzt visu dzīvo sev apkārt
eksistē sabiedrības ar vienkāršu, parastu, ikdienas seksualitāti, eksistē sabiedrības ar apspiestu seksualitāti, kas atbrīvosies pašas

seksuālās vai seksuāli demogrāfiskās revolūcijas neeksistē
mēs paši esam dzīvs pierādījums tam, ka cilvēki ir drātējušies ilgi līdz tam, pirms mēs sākām par tām runāt, drātējušies nopietni, bez prezervatīviem un citām kontracepcijas shēmām
ļoti ilgi
no dinozauru laikiem, bļ

lūk, mums kārtējo reizi ir aizvēries mazais veikaliņš
"saulīte" neizturēja konkurenci. tur vienmēr strādāja tikai viens darbinieks, toties visās pozīcijās uzreiz, pārdevējas, administratora, krāvēja, etc - parasti tā bija padomju laiku pārdevējas tipa dāma, kas , pirmkārt, salauza sev roku, mēģinot uzlikt divu metru augstumā evian pudeles, pēc kā kļuva pavisam nikna un, kā dzirdēju, mēģināja apkrāpt vēlā vakara stundā iereibušus pircējus. neviens viņu par to īsti nevainoja, taču tālāk tā arī nevarēja

stafeti pārņem veikalu ķēde lats

ko lai saka, es latam ticu vēl mazāk nekā saulītei. lai izdzīvotu šajā dramatiskajā četru mazo apkārtnes veikaliņu biznesā (nekādu maksimu pie mums iekšienē tupa nav iespējams uzcelt), ir nepieciešams savs nouhau, lai cilvēki tur sāktu iegādātos svarīgāko dzīvei nepieciešamo - cigaretes un alkoholu. saulītei bija trīs trumpji. pirmkārt, tikai nesmejieties, bet zīgeristiskie banāni ar neticamām atlaidēm; vasarā bija ļoti jauki sestdienas rītā iegādāties pāris ķekarus. otrkārt 3,5 procentīgais sarkanais limbažu piens, kas bija lētāks nekā lielveikalos (ņemot vērā, ka rimčikā viņa vispār nav, lai necīkstētos ar paša rimčika produkciju, tiesa, no otras puses, pārsimts metrus tālāk atrodas tirdziņš, kurā ir vēl superkonkurētspējīgāki šajā ziņā izstrādājumi). treškārt, cukurs, lētāks nekā lielveikalos. vārdsakot, saulītei bija ar ko paņemt manhetenu.

kas ir labs veikalu ķēdē lats? vienīgais, kas nāk prātā, ir svaigas un smaržīgas siera būlciņas, tādas, kā veikalā pretī šverna bijušajam miteklim. tas arī viss. vairāk nekā uzvaroša tur nav, un es dodu latam pusgadu šajos apstākļos pret apkārtējo rajonu iepirkšanās tradīcijām, trīs konkurējošajiem mazajiem veikaliņiem, divām maksimām un vienu mego.

lūk, jautājums

šon visu laiku galvā skan