...Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā, gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā....
/vēlreiz atgūstoties/
tā. pie kā es paliku. ak, jā.