...Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij
krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā,
gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod
tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk
cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme
ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un
atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā....
/vēlreiz atgūstoties/
tā. pie kā es paliku. ak, jā.