[tiem, kas saprot]
protams, smieklīgākais visā šajā anitas sarkisjanas epopejā ar reaktīvās lidmašīnas turbīnām tokijas kanalizācijā ir moments, ka srača ģenēze ir kaut kāda identiska zināmajai interkursa apkarotājai - cilvēks trīs gadus raksta teļegas, kamēr nokļūst imidžbordos, kur viņu, protams, draud izvarot, nosist un nodedzināt (ar šo procesu anonīmusu bordi labprāt nodarbotos divdesmit astoņas stundas diennaktī, ja vien dienu varētu pagarināt vēl par četrām stundām), pēc kā atnāk jau vispasaules slava, ņujork taims, rollingstouns un teroristi-misogīnisti

sarkisjanas pedalētajai tēmai par sieviešu objektivizāciju popkultūrā un videospēlēs pieskarties īpaši nav jēgas (visu daudzos gadus ilgo cīņu es varētu reflektēt vienā teikumā, teiksim, a čo djūks nukems tāds tups padevies), jo, proti, autormākslas radītājiem uz šādiem gāzveida sveicieniem kosmiskajai mūžībai par metāla krūšturu tematiku ir dziļi pajāt, un līdz ar to tēmu var noslēgt; tāpat arī nepieskarsimies imidžbordu iemītnieku garīgās attīstības ph līmenim

drīzāk kvazimudaku lomā šeit uzstājas masu mediji, spilgts piemērs ir tas pats ign, kas no sākuma uzrakstīja aizstāvības rakstu sieviešu objektivizācijai videospēlēs, pēc tam rakstu nonesa, a pēc tam kā labās gribas balodi vēl ielika interviju ar nabaga sabaidīto lēdiju - jāsaka, ka visi šie trīs minesotas programmas soļi ir bezjēdzīgāki viens par otru

vienīgais, kas reāli izraisa interesi, ir fakts, ka nevienā no minētajiem feminisma ideju škandāliem, intrigām un izmeklēšanām neatradās vieta kaut kādai iekšējai dvižuhas kritikai un vispār policijai attiecībā uz bazāru, nekādu komentāru par šīm dīvām no kazuālajām ikdienas feministēm, kas noteikti ir apveltītas ar krietni lielāku intelekta potenciālu, nekā mūsu varones. acīmredzot, ir kaut kāds "klusējošais solidārisms" nepamest noklīdušo distresa damzeli novārtā, nevis "māsa, ko tu tur nes, tu te mūs disharmonē publikas priekšā"

bet diskreditē publikas priekšā pat ne tas, ka var sēdēt redzamajā aisberga daļā nesot nonsensu, pievienojot sev vārdu "radikālais" kā aizsardzības mehānismu, un jo krutāks nonsenss, jo lielākas iespējas aizbraukt pa federālajiem kanāliem, bet gan tas, ka nekādas jēdzīgas feminisma kritikas pasaulē vispār neeksistē - tupās idejas neviens nekomentē dēļ satura trūkuma, normālās neapspriež, jo kurš gan grib dabūt sev kaklā amazoņu floti un mazo meitenīšu spīdzinātāja popularitāti, a internālās kritikas, kā redzam, arī nav. tad, lūk, dvižuha, kuras idejas attīstas nesastopot savā ceļā nekādu kritiku, nav īpaši uzticama, vai ne