annas ieraksts par divriteņa zādzību man atgādināja, kā man pašam reiz nospēra ričuku pirmo un vienīgo reizi dzīvē

man bija divpadsmit, "orļonoks", pats pirmais divritenis mūžā, atstāju pie veikala durvīm, kad pirku maizi, vecāki man neko nepārmeta, jo laikam juta, cik sāļas ir asaras un cik mežonīgs ir niknums šajā sakarā. lai arī ritenis bērnam - tas bija diezgan dārgs prieks padomju savienibā, atminos, ka krāju savam nākamjam "urālam" naudu bezmaz gadu.
pēc tam riteni man nekad nav nozaguši