ko mums māca viss šis stāsts par šarlu de gollu
protams, vispārējais valsts varonis un vēstures kaldinātājs
taču bez visa šī otrā pasaules kara paskatīsimies uz de gollu no miera pozīcijām
sirms psihopāts (viņs jau tajā laikā bija pirmā pas. kara veterāns), imperiālists, militārists, kas staigā pa ielām ķērkdams 'ar kādu figņu jūs nodarbojaties, tankus vajag būvēt! daudz tanku!'
ar kuru oficiāli vispār ikviens jebkādas oficiālās pārrunas atteicās vest (vienīgais, anglija iedeva naudiņu, jo tolaik sūdīgāk par višī režīmu vispār vairs nebija iespējams izskatīties), sākot no čadas, beidzot ar psrs, kura kaut ko oficiāli ar francijas dižatbrīvotāju tikai pēc kapitulācijas uztusoja
vienīgie, kas atrada kopējo valodu - radikālie komunisti un sīrija
tas ir, lūk, iedomājieties tagad šādu pilsoni, kurš staigā pa ielām, un kura vienīgie draugi ir kreisie teroristi un sīrija (un vēl kaut kādas apšasubāmas naudas no mi-6)
varētu teikt, ka zināmajā kontekstā valstij ir ārkārtīgi vajadzīgi šādi cilvēki
no otras puses varētu teikt, ka tieši šādi cilvēki arī šo kontekstu veido, thhh