vēl bija plāns tikt līdzi saviem gados jaunākajiem un sparīgākajiem laikabiedriem un ar astoto piegājienu mēģināt tomēr uzsākt lasīt džordža mārtina eposu
bija pat plāns pirms tam aiziet trīsdienniekā, lai uzsāktu lasīšanas procesu uz paģirām, kad savbadais gars un veselais saprāts nav īpaši spējīgs pretoties tendencei iepazīties ar visādu figņu
nekas neizdevās - jau rīta pusē uzdūros šādam demotivatoram



un sapratu, ka tas arī principā laikam vislabāk raksturo dž.mārtina darbus
tāpēc (bez vielu palīdzības) sāku lasīt loisu budžoldi, jūs viņu nezināt, viņai sāga ir divreiz resnāka par ledus un šļuras dziesmu, pat ja pieliktu klāt dildo baginsu - toties, bļeatj, par kosmosu, a jebkura fantastika gandrīz vienmēr ir labāka par jebkuru fentezī
pie kā es paliku

ā, nu vot, man vispār ir diezgan pamatīgi aizspriedumi pret sievietēm-rakstniecēm, ja vien viņas neraksta detektīvus, a detektīvus viņas raksta labāk par visiem, un, savukārt, pārējie literārie žanri talanta un apdāvinātības ziņā salīdzinot ar detektīviem ir masturbatoriska figņa;
tā, pie kā es paliku
tad, lūk, budžolde ir diezgan ahujenna nedetektīvu autore. es pat sapratu (honeibī zviegs, bet lai zviedz), kas nepieciešams labai fantastikas autorei

- nekādā gadījumā nedrīkst aprakstīt galveno varoni, ja tā ir galvenā varone. visi tāpat redz grāmatas aizmugurējo vāku un saprot, kā tur trūkst
- pēc iespējas jāizvairās arī no citu varoņu aprakstiem. kategoriski aizliegts pieminēt vārdus "zods", "stāja", "krūtis" un "kājas".
- vairāk dialogu, mazāk figņas. viens salīdzinājums uz divām lapām. var mēģināt rakstīt, par ko varonis domā, taču tam ir jābūt kaut kam ļoti primitīvam.
- vairāk tehnikas. ja tehnika ir neizskaidrojama figņa, nevienam nav jāpaskaidro tās darbības principi, ir saprotami jāpaskaidro galarezultāts.teiksim, neder "žopokrators kukurizēja", bet der "žopokrators izsvieda no savām dzīlēm vēl trīs cukurgailīšus"
- jo tālāk mendeļējeva tabulā, jo labāk. ar jonu torpēdām un plazmas raķetēm šaut var katrs duraks, vaig vismaz darmštatija mīnas
- vājprātīgas hiperbolas un, ja kosmosa kuģis piezemējas, viņa ēna krīt pār pusplanētu
- varoņiem ir jāsamiedz acis un tikai tad jālūr viens otram virsū
- runājot par romantikas līnijām fantastikā, vēlos tomēr piebilst, ka žanrs ir nevis par cilvēka attiecībām ar pupiem, bet gan cilvēka attiecībām ar zvaigznēm, un pie tā arī paliksim