inese, bēdz
zinātnieks un antropologs džareds daimonds (tas, kurš raksta par bonobo smadzenēm) kaut kā izteica apgalvojumu, ka "sievietes-intelektuāles smagi pārdzīvo to, ka reti spēj veiksmīgi atrisināt konfliktus / pārdzīvo konfliktu risināšanas nespēju" (to viņš vairs ne par bonobo)
par pārdzīvojumiem es nezinu, taču par konfliktu risināšanas spēju man liekas ir tā, ka sievietes spēj piedāvāt nevis kaut kādus kvalitatīvi sliktākus risinājumus, bet gan to, ka šie risinājumi ir mazautoritatīvi

uzmanību - es te ne par cūku vīriešu šovinismiem stereotipiem sēdi mājās dzemdē bērnus
es par to, ka, pieņemsim, pastāv kolektīvs x, kurai ir steidzami jārisina problēma y. un ir vīrieša un sievietes priekšlikumi risinājumam. tad, lūk, sieviete, kas stundu nevar sev izvēlēties kādus zābakus vilkt, nebūs tik pārliecināta sava viedokļa aizstāve vai prezentatore, vai gluži vienkārši netiks uztverta tā - a ja viņa sāks dedzīgi aizstāvēt savu risinājumu, viņa tiks uztverta kā netipiska histēriķe. kamēr džeki ir daudz izlēmīgāki (es piekrītu, varbūt viņi rīkojas neapdomīgāk, bet mēs ne par to - mēs par to, ka džeki rīkojas autoritatīvāk), un tipa risinājumu bliež, kā ar cirvi gabalos sacērt torti.

atkārtošos vēlreiz, es te ne par fleimu. es pilnīgi pieļauju, ka mazautoritatīvākais risinājums būtu bijis labāks - bet cilvēkiem pārliecinātspēja un suģestija vienmēr ir overraidojušas loģiku, tur nav ko žēloties, tas mums ir no primātiem. tāpēc arī visādas valdības var daudz ko loģiski un nosvērti apsvērt, kamēr atnāk viens harizmātiķis, un, hujakš, viss pagalam, ganāmpulks ir aizgājis.