ziniet, es tomēr laikam nevaru saprast visādus kreatīvo dizaineru biroju iekārtojumus, cik nu esmu redzējis
ar apgrieztām zigzaga trepēm, oranži zaļām durvīm, nevīžīgi izmētātiem spilvenkrēsliem, uz kuriem tik ērti četrāpus var aplūkot pauerpointa prezentācijas, ar vintāžīgiem ādas dīvāniem, ar
nē, es saprotu - tas taču ir tāds pretstats bezpersoniskajai korporatīvajai askētisma pasaulei. krāsas! dzīve! pavasaris ienāk ofisā! draudzība un mīlestība! katra lieta, katra detaļiņa kā varavīksnes gabaliņš te izstaro radošumu un inspirē
a vot huju
mani vispār inspirē tikai balts, melns, sudrabs, metāls, stikls, melna plastmasa, melns lakots koks un pats galvenais - līnija
kad es redzu skaisti izliektu līniju, teiksim, krēsla kāju, man neko vairs pasaulē nevajag. trīs grādi vairāk - tas jau būs cits stāsts un bezgaumības kalngals
bet tiešām tiešām, kad es redzu krutu korporatīvo pelēks-metāls-stikls, gribas raudāt no laimes
kad es redzu radošuma, mājīguma un kreativitātes caurstrāvotos dizainera svētkus, es nesaprotu, kā viņi tur nesajūk prātā šādā vinegretā

cilvēkam ir vajadzīgs krēsls, galds un grīda, kur nokrist