un vēl nedaudz par indoktrinācijas šausmām.

kā jau to daudzi zin, es esmu kristīts katolis. tas ir mans nouhau. mani vecvecāki bija dziļi reliģiozi cilvēki no līvāniem. dienas viņi vadīja nodarbojoties ar smagu lauksaimniecisku darbu no pieciem rītā, bērnu dauzīšanu un svētdienas rītos - svinīgo brokastu apēšanu, zirgu iejūgšanu un braukšanu uz baznīcu. viss mainījās, kad mēs aizbraucām uz pilsētu.

protams, ka mani,šķiet, četru gadu vecumā vajadzēja nokristīt. potenciālā krustmāte, kas uz pilsētu bija pārvākusies jau kādu laiku pirms tam, uz šo ideju skatījās ar vāji slēptu skepsi. vecāki tāpat, taču vecvecāku spiediens lika atteikties no holivāra idejas. krusttēvs (man viņi ir nezkāpēc divi vispār, tas laikam, lai būtu droša garantija) bija optimistiskāks. mani sapucēja speciāli sagatavotā uzvalciņā un uzvilka baltas zeķes ar bumbuļiem. tas bija pirmais, kas man jau nepatika. baznīcā bija drēgns un daudz cilvēku. kā bērns, kuram tajā dzīves periodā vissvarīgākais bija, lai viņu visi liek mierā, es sapīku vēl vairāk. mācītājs izskatījās pēc ārsta. ārsts mazam bērnam nekad neko labu neizdarīs,es'padomāju, un tā arī bija - nesaprotamas valodas vārdu pavadījumā man uzķellēja uz galvas kaut kādu zapti. kristus acis virs altāra tobrīd nebija sliktākas par staļina portretu partijas funkcionāra kabinetā.

pēc tam ar mācītājiem es saskāros tikai tad, kad bija jāapglabā kāds radagabals. mācītāji stāstīja, ka beidzot nelaiķis ir sasniedzis patieso svētlaimi, un viņam ir labāk nekā mums. onkulis alberts zārkā neizskatījās pārāk slikti, cik nu ne pārāk slikti var izskatīties mitrā smilšainā bedrē gulošs cilvēks, tomēr, kad alberts rāva vakaros vaļā ar biedriem brīvdabā domino, viņš izskatījās laimīgāks. kāds ielika onkulim kabatā ugunsdzēriena blašķīti, jo aizgājušais to esot ļoti mīlējis. mācītājs neiebilda, kaut arī nupat bija teicis,ka alberts ir jau debesīs. principā, es padomāju, viņam drīzāk vajadzētu kādu tanti blakus nolikt, nu, ne dzīvu, protams, bet arī beigtu. pēc nedēļas mums pastāstīja, ka puķes no kapa atkal esot nospēruši zagļi.

pēc četriem gadiem gadiem mūsu plašajā ģimenē notika skandāls. kādā no apaļo jubileju pilnsastāva svinībām viens ortodoksālākajiem radiem painteresējās, kāpēc es aizvien staigāju bez krustiņa ap kaklu, un tā neesot kārtība. uz to mans mīļākais ārpusvecāku rads, vienīgais nereliģiozais cilvēks ģimenē - vectēvs pa tēva līniju, iesvieda viņam pa galvu ar žurnāla zvaigžņotā debess, šķiet, augusta un septembra numuriem. pēc mēneša es kļuvu par cienījamu šī populārzinātniskā izdevuma abonentu un pārliecinājos, ka neticami milzu brīnumi patiešām pasaulē pastāv. un tas es vēl nebiju redzējis pašu iespējamo skaistāko skatu visumā - kā divu cilvēku hromosomas top par vienu ķēdi.

ar to manas attiecības ar kristīgo baznīcu faktiski izbeidzās. iet atkristīties bija slinkums. ar kristīgo vidi es sevi absolūti neasociēju. tāpat kā ar padomju ateismu. man likās absurdi sevi asociēt ar savas tautas okupantu un paverdzinātāju dieviem un elkiem - manas tautas folklora manā sirdī rezonansē daudz, daudz vairāk par avi mariju vai arābu mošeju, lai arī es nespēju noliegt, ka tas arī ir kaut kas skaists un tajā pašā laikā - kaut kas pilnīgi svešs. esmu laimīgs dzīvot pilsētā ar tās veselīgo agnosticismu, un domāju, ka kādā brīdī pilsēta atstās visu šo dogmātisko bullšitu aiz sevis, viņa ne tādus riekstus vien ir pārgremojusi. tāpat kā mūsu smieklīgā nabaga vaimanātāju tauta.