es te sapratu, ka man ir nedaudz neizskaidrojamas bailes no tā, ka es atklāšu dzīvē visu noslēpumaino, ka nepaliks nekā īpaši daudz, ko es vairs nezināšu
lūk, piemēram
meitenēm ir kaut kāds tāds kaulu un citu ķīmiski anatomisko elementu salikums, kas mani vnk paralizē no krutuma
respektīvi tāds, kas mani momentā nopērk, kaut arī lēdija nav pat attaisījusi muti un pateikusi kādu vārdu, kā zināms, šāds pavērsiens var spēcīgi oblomīt
a es vispār esmu čuvaks, kuru skuķos daudz vairāk pavelk raksturs, fiškas un smadzenes, nekā glītums (lai arī parasti beidzas ar to, ka visas manas radošās sadarbības personas tāpat ir smukas un dahuja gudrākas par mani, vismaz ir jomas, kur toč gudrākas)
a tā ir tāda neizskaidrojama kombinācija, kur raksturs, fiškas un smadzenes pārstāj spēlēt jebkādu lomu, kaut kādā ģenētiskā līmenī es tupa zaudēju galvu, šķiet, pa ne krešs, bet kaut kāds ultraexploužens notiek
tāda tipa pārstāves dzīvē es esmu saticis skaitā trīs (nu jā, izskata ziņā diezgan līdzīgas viena otrai, kā var saprast)
ar visām man ir bijusi iespēja iepazīties, iespējams, pat iepazīties ar perspektīvu
nevarētu teikt, ka viņas atstāj šādu efektu uz daudziem cilvēkiem, man šķiet, ka pārējiem džekiem viņas liekas tādas viduvējas, normālas meitenes ar popularitātes koeficientu nedaudz zem vidējā
lūk, tādu staigājošo ģenētiski magnētisko heksogēnu es sastapu vakardien
sāku runāties (tit sevišķi tas izdevās tajās īsajās pauzēs, kad izdevās kaut nedaudz pārvarēt radikālās prāta aptumšošanās periodus)
beigās padomāju, a nafig, nafig, labāk lai šī neizskaidrojamā pievilcība tā arī paliek kā neizskaidrojama pievilcība
ar neatvērtu pandoras kasti ir daudz interesantāk