dunduks
Vilks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kā tas ir, ka reizēm nekas nesanāk.
Aiz mākslīgā aizsega gulošais Lācis izmeta krāsu granātu uz labu laimi - tāpat netrāpīs.

Ierakumu otrajā pusē atradās ārkārtīgi mobilais Dunduks.
Viņš nesaprata, kāpēc tagad tā vienkārši nevar uzvarēt Vilku un Lāci, lai vēlāk aizietu ar viņiem iedzert alu - abi Dziļmeža pārstāvji atteicās padoties, kaut arī viņiem izredžu bija mazāk par nulli.

"Veči!", reizēm mēdza iesaukties Dunduks, iznākot atklātā vidē, "varbūt es kādu nošaušu un tad...". Kā tad. Klusums. Tikai pēc divdesmit minūtēm atlidoja krāsu granāta.
Dunduks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kas gan tā ir par spēli, kurā nav iespējams uzvarēt.