vakardien aizdomājos par to, kā tomēr cilvēks sev definē ļaunumu. vadoties no kanta imperatīva pieņemsim, ka ļaunums ir tas, kas sagādā citiem ciešanas (kamēr labums ir tas, kas dara citus laimīgus). piemēram, kā cilvēks definē sev ļaunumu attiecībā uz dzīvnieku pasauli?

skaidrs, ka nosist odu vai mušu ir štrunts. a kas nav štrunts? štrunts nav nosist bizbizmārīti. bizbizmārīti cilvēks ar knipi aizsitīs prom, kamēr odam parakstīs galējo spriedumu. varētu teikt, ka bizbizmārīte atšķirībā no oda pirms nāves mocīsies - respektīvi, cilvēkam ir diezgan pofig uz nāvi, runa ir tieši par ciešanām kā ļaunumu.

diemžēl šis pieņemums neiztur nekādu kritiku, un bizbizmārīte nav augstākais punkts, kur sākas humānisms. cilvēks tikpat mierīgi zamočī peles un žurkas, kuras mocas pirms nāves. varētu teikt, ka peles cilvēkiem traucē, bet traucē jau arī bizbizmārītes. a, piemēram, čūskas nevienu īpaši netraucē, tomēr nobliezt čūsku skaitās dizgan pačotna, un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, it sevišķi, ja daži pilsoņi mēdz vainot tieši čūsku visos grēkos, nevis testosteronu un estrogēnu. tāpat zivis ezeros arī nevienam netraucē, taču cilvēks makšķerē bezmazākās nožēlas.

varētu apgalvot, ka cilvēkam ir vairāk žēl pūkainu zvēreļu, nekā nepūkainu. tiešām - visas šīs peles, žurkas, čūskas un kurmji cilvēkam šķiet nesimpatiskāki par kaut vai nedaudz spalvainākiem radījumiem, kā piemēram bebriem vai nūtrijām. taču sakarā ar to, ka peļu un žurku kažokos neviens apkārt nestaigā, rodas samērā kognitīva disonanse, jo samērā plikajam cilvēkam arī gribas appūkoties, lai viņš citiem cilvēkiem patiktu tikpat ļoti kā nobeigtā polārlapsa.

kas cilvēkam šķiet vismīlīgākie un pievilcīgākie radījumi? tie, kas dzīvo pēc iespējas tālāk projām no acīm. teiksim, cilvēkiem patīk pingvīns. pingvīns nevar tev uzdirst uz galvas, pat ja viņš prastu lidot, jo viņš dzīvo antarktīdā. kaut kur turpat dzīvo arī leduslāči un sniega leopardi, viņi nevienam netraucē un tie izskatās glīti uz bildēm. atšķirībā no zaķa, kas apgrauž ābelītes.

pretstatā sporta slepkavām mēs varētu nostādīt veģetāriešus, taču nav skaidrs, ja pie veģetārieša pēkšņi ciemos atnāktu tīģeris, vai viņš ļautu nograuzt tīģerim sev kāju. visdrīzāk, ka ar saucienu uz lūpām "ko tu, bastard, staigā apkārt kažokādās!" noglušītu strīpaino un diezin vai spēcīgi pārdzīvotu par šo faktu visu atlikušo dzīvi, kā arī izmaksātu kompensāciju tīģera sievai un bērniem.

kādēļ es to visu uzrakstīju? tāpēc, ka, ja mums ir tik diezgan paplūdūši, miglaini un nekonsekventi priekštati par ļaunumu attiecībā uz dzīvnieku pasauli, mums ir tikpat paplūdūši, miglaini un nekonsekventi priekštati par ļaunumu savā cilvēku starpā.