mass effect 2
Mass Effect maģija, kas padara normālus, veselīgus cilvēkus par dizainera domas līdzatkarīgajiem, strādā aptuveni sekojoši - pirmā doma ieraugot palātā biosievieti Mirandu ir par to, ka elektroniskā izklaide tā arī nespēj snegt cilvēkam mieru. Kāpēc datorspēlēs nevar vadīt savas dienas Adrijas jūras krastā, ciprešu ēnā, skanot Tekrejam un ar lielisku biosievieti sev blakus? Kāpēc jau pēc piecām minūtēm atskrien piecsimt jobnutu kibertarakānu, kas ir jāiznīdē ar nelabi grabošu mašīnpistoli? Uz šiem jautājumiem ME2 centīsies atbildēt vēlāk dakteres Čakvases kabinetā, bet līdz tam pasākums nepatīkamā vecišķā balsī mums dīks "atceeeries, bija laiki....Novara...kā mēs toreiz....". Un tas viss ir līdz momentam, kad tu beidzot ieraugi "Normandijas" mirdzošos, izaicinošos sānus, uzreiz aizmirsti par Adrijas jūru, cipresēm un sintētisko pārcilvēkdzimumu. Tā strādā ME maģija.

Atkarīgā dizainera domas lidojums aparāta interjeros no iepriekšējā atšķiras ar īpašu pieeju - beidzot labākajā galaktikas stāršipā ir uzradusies gan sieviešu, gan vīriešu tualete. Agrāk kakājām atklātā kosmosā. Kā arī desmit jaunas arhitektoniskas pozīcijas, kurās kuģa kapteini nezin kāpēc nelaiž iekšā - pie reaktora nevar, laboratorijā nevar, kur tu vēl lien? Nē, tur arī nevar. Atšķirībā no sieviešu tualetes, piemēram. Kopējā attiekme pret vadību ir aptuveni tāda, ka "karā pret Soverinu tu biji tik kruts, ka tagad spēj vairs tikai paspaidīt zvaigznes uz galaktikas kartes un no sajūsmas apmeklēt labierīcības". Inženeri no ceturtā līmeņa nav spējīgi patstāvīgi aiziet līdz tirgum un nopirkt sev kaut kādas baterijas, viņi ir aizņemti, viņiem ir jāspēlē pokers uz izģērbšanos. Otrajā līmenī dzīvo skolas psihologs, kurš sastāda kaut kādus ziņojumus par apkalpes mentālo stāvokli, tomēr ar vislielākajām aizdomām skatās, šķiet, uz tevi. Illusive Man ar savu aizdegto cigareti atgādina bordeļa īpašnieku no Broken Sword 4. Neko labu tas nesola.

Toties ekšens kaut nedaudz ir kļuvis jautrāks, jo ME mēģina ieviest kaut ko līdzīgu īsta šūtera kartēm embrija stāvoklī. Tas ir, kartes ir lielākas, un it kā ir kur izvērsties. Pretinieka AI rīkojas tā, kā viņu apmācīja teroristu bāzē Lihtenšteinā - uz kaujas vietu ierodas ar benzīna kanistru, kuru apdomīgi noliek sev blakus. Ir arī advancētāks AI, kurš bez minētām darbībām vēl skraida apkārt telefona stabam, uzskatot, ka tā ir grūtāk trāpīt. Tā ir taisnība, trāpīt viņam ir grūtāk, bet vēl grūtāk ir viņam pašam šaut. Jebkādas pretenzijas uz kaut nedaudz cilvēcīgu third person šūteri nobeidz fakts, ka spēle nesaprot taktiski tehnisko elementu "ātri pārskriet no viena aizsega līdz otram" (croucha pasākumā nav!). Rezultātā varonis vispirms no aizsega pieceļas pilnā augumā kājās, sakārto kaklasaiti, noķer zobos raķeti, un domīgi gremodams protona driskas dodas uz nākamo aizsegu, kurā ar Džeimsbonda grāciju atkal pietupjas. Vārdsakot,komanda ne īpaši ir spējīga veikt acij, ausij un vēderam tīkamo bezkompromisa faierstormu uz fola robežas. Ideālai laika pavadīšanai atliek tikai viens - uzmaukt galvā vizoru, paņemt saniperšauteni un uzlīst kaut kur augstāk. Hedšots no snaiperenes nes ārā visus neatkarīgi no vecuma, dzimuma un konfesijas. Par ko arī paldies.

No pirmās daļas beidzot ir aizvāktas ļoti mulsinošās tonnas ar ieročiem un munīciju. Toreiz Džeks Šepards darbojās kā Lionas kulinārijas festivāla absolūtais uzvarētājs - bija iespējams cauru dienu sēdēt pie automātu un patronu kataloga domājot, kā lai visgaršīgāk pagatavo, lūk, to konkrēto politiski tuvredzīgo oponentu, un tā arī neatrast ideālu. Lai arī skaidrs, ka šīs patronas nes ārā sintētiskos pretiniekus, bet šīs - nesintētiskos. Ar automātu, kas noārda pretiniekam 410 molekulas no organisma, šaut ir labāk, nekā ar tādu, kas noārda 399-as. No operācijas vairs nevajag atgriezties sev pa priekšu stumjot Maksimas atkritumu konteinerus ar ļoti apšaubāmu saturu, kuru nākas mainīt pret naudu pie vēl apšaubāmākiem pilsoņiem. Seifi un kešs - lūk, mūsu devīze. Starp citu, radikāli stulbā hakošanas skilla apmainīšana pret minispēlēm, kurās teorētiski var atvērt jebkuru atslēgu, arī ir solis uz priekšu; ja ne interesantāk, tad vismaz godīgāk. Šepardam vairs nevajag dauzīt galvu pret automātiskajām durvīm nolādot sevi par to, ka līdzi nav paņemts mehāniķis, un tagad nākas bučot rokturi katram otrajam nakstsgaldiņam kroganu buduāros.

Pagaidām viss.