otrreiz nedēļas laikā noskatījos govoruhina "desmit mazus nēģerēnus" pēc agatas kristi

tā noteikti ir vislabākā kristi ekranizācija, bērnībā vispār atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, galu galā tā ir arī visekranizējamākā kristi grāmata - filmās par puaro un mārplu, kur galvenie varoņi ir nevis detektīvi vai asi sižeta pagriezieni, bet gan notrūkusi poga vai atbīdīts krēsls, tomēr nav tādas 'šausmu detektīva' atmosfēras kā "nēģerēnos", seriālos par puaro, neticēsiet, tiek braukts ārā bezmaz uz romantiku.
un arī otru agatas lielo aizraušanos - teātri, nav iespējams tā parādīt.

ja vēl ir kāda viņas grāmata, kuru būtu kruta ekranizēt, tad tā ir "N or M?" par spiegiem (ir vēl arī kaut kādi nepublicēti horrora darbi, pie kuriem nav izdevies tikt klāt)

kas attiecas uz govoruhina filmu, tad tur viss ir kruta, izņemot trīs drausmīgi besījošas lietas:

1.pagātnes rēgi. labi, es saprotu, ka supersenīlais streičs ar atmiekšķēto prefrontālo korteksu vecās pagastmājas mistērijā jau pāriet visas iespējamās trololo robežas, taču, nu, pizģec. vot, pēc "shutter island" (a ko, sasaucas, thh) saproti, kā vajag filmēt, a te filips lombards ar nēģeriem kaut kādā dīķi, jobana. gribas ņemt šķēres un griezt, griezt, griezt.

2.sekvence ar tiesnesi vorgreivu un veru kleitornu - kāpēc viņš pakustina rokas PIRMS kleitorna dodas pie sava krēsla un cilpas???? visa kramaturģija žompā. un tūlīt pēc tam taču reāli afigenna labs kadrs (tur vispār kruti kadri mijas ar režisora erekcijas zudumiem):



3. fināla monologs ar smiešanos. dramatiskais, bļin, teātris. nu un nevaidzēja pāriet uz melnbalto, ja pa vidu tāpat jālīmē iekšā krāsainais. nu, bet tie, kas neredzēja šo kino 80-jos, oh, ko jūs esat zaudējuši.