Chloroform Sauna ([info]martcore) rakstīja,
@ 2010-03-04 14:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
mani šorīt ieinteresēja, a pēc kādiem principiem tiek rakstītas bērnu grāmatas
ko tur var pieļaut un ko nevar

lūk, spilgts piemērs astrīdas lindgrēnes karlsons
tagad šķiet ļoti nežēlīga grāmata
a bērnībā, kad vēl ne īsti atšķir ļaunu no laba, nu un bērni vispār ir nežēlīgi - samoje to

vai ari, teiksim, ko nedrīkst pieļaut rakstot bērnu grāmatu?
nu par seksu nevar, sīči to elementāri nesaprot
ko vēl?
paņem tolkīna gredzenu pavēlnieku - tā ir tīra bērnu grāmata (kas patīk pieaugušajiem, nu bet vējš vītolos ta arī patīk), tajā nav neviena tāda, hm, dramatiska pavērsiena, kuru bērns nesaprastu, a no orkiem skaidrs, ka kaifs

taču tas, kā ir uzrakstīta alise - es to česna labāk sapratu septiņu gadu vecumā, nekā tagad trīismit divos


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]madame_silence
2010-03-04 19:24 (saite)
es nezinu vai tieši bērnu fantāzijā slēpjas atbilde. es pat teiktu ka kaut kādā ziņā tieši otrādi. bērnībā taču viss ir tabula rasa. bērns nestrīdoties var pieņemt autora uzcelto universu.
lai arī bērnībā es maz lasīju bērnu grāmatas es atceros ka mani nekas neizbrīnīja es ne par ko nešaubījos. un kas galvenais attieksme pret slikto un labu ir fundamentāli atšķirīga.
vnk piemērs es tagad varu ar smaidu skatīties uz vējš vītolos "vecpuišu draudzību" bet bērnībā tas ir savādāk. tie bija labi draugi tiek tiešām labi. jo es nešauboties zināju kas ir draudzība un tā tāda arī bija. :)
nezinu kaut kā nesakarīgi rakstu nespēju noformulēties.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?