es nezinu vai tieši bērnu fantāzijā slēpjas atbilde. es pat teiktu ka kaut kādā ziņā tieši otrādi. bērnībā taču viss ir tabula rasa. bērns nestrīdoties var pieņemt autora uzcelto universu.
lai arī bērnībā es maz lasīju bērnu grāmatas es atceros ka mani nekas neizbrīnīja es ne par ko nešaubījos. un kas galvenais attieksme pret slikto un labu ir fundamentāli atšķirīga.
vnk piemērs es tagad varu ar smaidu skatīties uz vējš vītolos "vecpuišu draudzību" bet bērnībā tas ir savādāk. tie bija labi draugi tiek tiešām labi. jo es nešauboties zināju kas ir draudzība un tā tāda arī bija. :)
nezinu kaut kā nesakarīgi rakstu nespēju noformulēties.