mani šorīt ieinteresēja, a pēc kādiem principiem tiek rakstītas bērnu grāmatas
ko tur var pieļaut un ko nevar

lūk, spilgts piemērs astrīdas lindgrēnes karlsons
tagad šķiet ļoti nežēlīga grāmata
a bērnībā, kad vēl ne īsti atšķir ļaunu no laba, nu un bērni vispār ir nežēlīgi - samoje to

vai ari, teiksim, ko nedrīkst pieļaut rakstot bērnu grāmatu?
nu par seksu nevar, sīči to elementāri nesaprot
ko vēl?
paņem tolkīna gredzenu pavēlnieku - tā ir tīra bērnu grāmata (kas patīk pieaugušajiem, nu bet vējš vītolos ta arī patīk), tajā nav neviena tāda, hm, dramatiska pavērsiena, kuru bērns nesaprastu, a no orkiem skaidrs, ka kaifs

taču tas, kā ir uzrakstīta alise - es to česna labāk sapratu septiņu gadu vecumā, nekā tagad trīismit divos