lai arī paradīze - tā, protams, ir dieva iegriba
ja es nokļūtu paradīzē, kurā visas manas vēlēšanās piepildītos, tās būtu laikam saistītas ar, nezinu, seksu
un mums ar dievu būtu ļoti atšķirīgi uzskati par labāko pasaulē, mēs vienkārši domātu dažādās kategorijās

džulians bārnss par to visu kādreiz brīnišķīgi uzrakstīja
ka cilvēki tic kaut kam labākam, bet elementāri nav spējigi to sajust

a peļevins uzskata, ka, ja izhujārī cilvēkam smadzenes un atstāj tikai sirdi, tad viss ir iespējams
tas vispār ir nepierādāms pieņēmums, taču ticēt tam (kamēr vēl nav izhujārītas smadzenes) ir daudz prātīgāk un pašam labāk, nekā attiekties ar skepsi

rezultātā cilvēki sev dievu izdomā paši - neviens ar kaut cik racionālu prātu apveltīts čuvaks taču neiegāzīsies kādā konfesijā, ja vien viņam to neliks vecāki

tādēļ arī paradīze ar islama piecsimts jaunavām ir tik piezemēta