The Cider House Rules (1999, Lase Holstrēms)
Turpat līdz kaut kādai ekstātiskai sajūtai nereāli skaisti uzrakstīts scenārijs, kuru Džons Īrvings esot izcīnijis uz papīra aptuveni 13 gadu laikā, stāsts par bāreņiem, sidru, ginekoloģiju, Dikensu fonā un izvēlēm dzīvē. Vispār jau uzreiz acīs metas, cik ļoti viss šis pasākums atšķiras no, piemēram bendžamina batona un foresta gampa - ja pēdējos gadījumos stāsts alegoriski ir par to, kā divgalvains teļš iemācas braukt ar motociklu, tad šis ir par to, kā puika iemācas braukt ar velosipēdu. No sīkām, smalkām un atjautīgām niansēm sapītajos "Sidra nama likumuos" vispār negribas, lai pirmā pusotra stunda kādreiz beigtos, un varētu klausīties bezmaz mūžigi kā Maikls Keins ar Tobiju Magvairu raksta viens otram vēstules,: "iespējams, es šeit neesmu iemācījies neko tik būtisku, ko tu man varētu iemācīt, bet, klausies, šodien es uzzināju, kā indēt peles". Pats absolūti nesamulsināmais Magvairs ar Šarlīzi "vientulība man ir problemātiska" Teronu, šķiet, vispār ir kaut kādi pārpasaulīgi arhetipi - ieliec šodien viņu vietā Beilu ar Skārletu J., nekas nemainītos, taču visi šie būtiskie un smagie lēmumi uz amerikāņu pastorālā fona arī izceļas ar savu kluso gaismu bez spilgtiem kabareja priekšnesumiem, toties ar īstu drive-in kinoteātri uz mīlētāju fona.
Viena no labākajām desmitgades filmām.
in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino