Dream (2008, Kim Ki Duks)

Man šķiet, šī filma no dzimtenes faktiski izraidītā korejieša Kim Ki Duka vēsturē - tas ir atslēgas brīdis un patiesības moments. Ja agrāk viņš mums visiem bija vienkārši šamanis, bet pirms anekdotes par četriem gadalaikiem vienkārši diezgan parasts Āzijas kino pārstāvis, un mēs apzināti pievērām acis uz ļoti daudz ko viņa filmās, pilnīgi brīvprātīgi ļaujot sevi apmānīt - tad tagad priekšskars ir kritis, un mēs jau varam skaļi runāt par metra metodoloģiju. Jau trešo filmu pēc kārtas viņš paņem malaizieša Tsai Min Laņa filmas sižetu  un sagriež to 180 grādos uz to pusi, kuru Kims kādreiz kino redzēja pašu pirmo - jā, uz francūžiem Trifo un ģeniālo Anrī Žoržu Kluzo.

Taču savā stāstā par komunistisko realitātes tauriņu un tā efektu viņš arī vienlaicīgi ļoti daudz ko paskaidro par savām iepriekšējām filmām, it sevišķi "Time", ka kino tomēr eksistē absolūtas nosacītības robežās. Ka kino kā tāds ir tomēr daudz vairāk pietuvināts tam, kas notiek mūsu sapņu realitātē, nevis ikdienas dzīvē. Tas ir ļoti drosmīgi, ja ņem vērā, ka kinematogrāfa virsuzdevums ir apmānīt. Bet te cilvēks paņem un pasaka, ka, jā, es jums meloju jūsu pašu labā.  Un vēl. Šis ir pirmais viņa darbs, kurā gandrīz pusotru stundu skan ne pārāk pārdomāta un aranžēta sižeta prelūdija satriecoši skaistam pēdējam klavieru akordam, un tāda taču bija arī viņa priekšpēdējā filma "Breath".

"Dream" atsevišķi ņemot varbūt nebūt nav tik spilgta filma kā citi Kim Ki Duka darbi, taču ļoti spēcīga kā gabaliņš no viņa lego. jo es pats jau sen visu viņa filmogrāfiju skatos aptuveni tāpat kā cilvēki skatās seriālu "Lost".

in 2009 martcore says
kim ki duks!