vispār ir interesanti, kā emocijas pārsniedz savu slieksni

piemēram, mana iecienītā korejiešu filma "bittersweet life" bija tik smieklīga, ka kad es to skatījos, nu es vienkārši nevienu reizi tā skaļi neierēcu, jo bija tik ļoti smieklīgi, ka vienkārši ar muti vaļā sēdēju pie monitora un tā
man bija tik smieklīgi, ka nebija vairs smieklīgi

vai arī gadījums, kad mēs ar kristīni autostopojām no briseles un bijām sasnieguši kaut kur laikam panevežu, debesīs notika zibens diskotēka, skaidrs, ka tūlīt nevis līs lietus, bet vienkārši no turienes gāzīsies ūdens, tumšs, tuvojas nakts, ne pārāk silts, un tad mēs konstatējām, ka stāvam uz ļoti šauras šosejas, pa malām kaut kādi dziļi grāvji, tālāk vispār purvs un pa šoseju mauc smagie tranzītnieki
vot tad mēs padomājām, ka dzīvi laikam beigsim ar to, ka mūs notrieks no turienes kaut kāds samosvals, ietrieks tajā supergrāvī, kur mūs piebeigs elektrība no zibeņiem un beigās mēs noslīksim tajā nolādētajā purvā
respektīvi, šajā situācijā loģiski vajadzētu aiziet kaut kur un pārgaidīt lietu vai mēģināt paiet kādu kilometru uz priekšu pa ceļu
taču bija tik ļoti bail, ka vairs vispār nebija bail

vēl interesanti, vai var kļūt tik skumji, ka nav vairs skumji

nu a liona vakar - pa ģelu
pilnīgi pa ģelu

kārtējo reizi sakarā ar vakardienas diskusijām radās domas par to, cik industriālā lopkopība ir nehumāna un tā, a cik humāna ir tradicionālā

paņemsim laukos cūku. cūka dzīvo aizgaldā, taču, acīmredzot, no industriālās cūkkopības to atšķir interjers. cūka ir iesprostota. tā nevar pavāļāties iecienītajos dubļos, a ja aizpiļīs kaut kur uz mežu, ātri vien ieies fiziskā kontaktā ar kaut kādu talantīgo misteru foksu un viņa radiniekiem vai sugasbrāļiem.

reizi pāris dienās pie cūkas ierodas vietējā māmuļa ar vārdiem "berta, berta, es tev spannīti ar vircu atnesu". viņa mīl savu cūku. pēc pāris gadiem šī pati māmuļa iehujārīs bertiņai ar nazi kakla rajonā, nu nē, noīrēs, protams, pāris vietējos čuvakus, kas to prot labāk izdarīt, taču ideja nemainas, tobiš, šo visu ideju var izlasīt rakstnieka sorokina stāstā "nastja" no īsās prozas darbu krājuma "dzīres", tas gan nav domāts visiem cilvēkiem, jo tur ģimene ar draugiem apēd paši savu meitu, taču šāda alegorija ir perfekti precīza
par to, kas notiek cilvēka galvā, kad viņš nogalina sev kaut ko ļoti tuvu mīļu, lai varētu tikt pie pārtikas

es zinu, ka cilvēki laukos mīl visus savus dzīvniekus, es to esmu redzējis, taču ja tantei annai vajadzēs aizvest teliņu uz kautuvi vai kombinātu, viņa to aizvedīs uz kautuvi vai kombinātu. lai varētu apēst. vai pārdot.

lūk jums humanity

meitenes, tas jums, aizraujoša diskusija par precēšanos un ar to saistīto
es pats ar milzīgu interesi izlasīju

ā, vēl man lūk kāda ideja radās

japāņiem jūrā peld tāda zivs - fugu. šī zivs ir indīga, ja tā nav pareizi pagatavota, tāpēc japāņi cenšas to pagatavot pareizi. par garšu spriest es nevaru, jo nekad neesmu to ēdis, taču uzlēcošajiem saules zemes pārstāvjiem, šķiet, ir pohuj, ko rīt, kamēr dažādiem tūristiem tur pats kaifs un eksotika, pagaršot to, no kā viņi varētu citos apstākļos nosprāgt, un viņi bezmaz speciāli tur brauc, apēst fugu zivi. karoče, fugu zivs ir brends un trends.
a tā kā mēs pēc aināra š. izteikumiem, kā es saprotu, arī esam tūrisma lielvalsts...

...par velti atdodu absolūti šiku ideju skukas restorānam - gatavot mušmires. es, protams, neesmu ne pavārs, ne restorāna vadītājs, taču mušmires, domāju, var novārīt vai dacept līdz kaut kādai stadijai, kad tās var ēst. diemžēl tas nav pirmais pamatēdiens bet garnieris, taču kā jums patīk "pīle ar mušmirēm"? tas izklausās intriģējoši! vēl var domāt poētiskus nosaukumus ēdieniem, teiksim, "ģībstošais cālis", vēl tikai angliskot vajag

taču, ieklausieties, tas vēl nav viss, jo ir jābūt galvenajam ēdienkartes hītam ar nosaukumu "rīgas rulete" (šito iešu uz akku un kopīraitēšu :) - mušmiru salātiem, kur nav skaidrs, vai tie ir izvārīti līdz finālam vai nav. pacients klients paraksta līdzīgu līgumu kā lecot siguldā ar gumiju no tilta, nu ka viņš pats uzņemas par visu atbildību, cenai jābūt karaliskai, jo brauks taču ik pa laikam ātrās palīdzības un speciāli katafalki, tāpat būtu nepieciešama neliela atsevišķa telpa "rīgas ruletes" patērētājiem, principā, "ģībstošajam cālim" arī, vārdsakot, vot.

te brock komentos uzdeva teicamu jautājumu
kā japāņi vispār iemācījās gatavot fugu zivi

nu tā taču visu laiku ir bijusi indīga
kaut kāda daļa tautas ir nobeigusies to mēģinot ēst
taču "nē, mēs nepadosimies, mēs šo zivi apēdīsim tāpat"?

a sajūta, sajūta
ka šī apžilbinošā sniega ceļa gar māju tūlīt vairs nebūs
tas jau tagad sāk kust
būs tikai dubļi un asfalts
a man tā to tik ļoti negribas
gribas, lai ir auksti, a tūlīt vairs nebūs auksti
deleģējiet mani kāds aiz polārā loka, es tur kādu noteikti aizsūtīšu nahuj, taču smaidīšu bārdā un man būtu tur drausmīgi labi

labi, es arī velkos paskatīties mūsu fenomenālā hokeja kluba spēli pīterā
ja spēle beigsies ar rezultātu 98:87, domāju, neviens neuztrauksies