paradoxi
vispār ir interesanti, kā emocijas pārsniedz savu slieksni

piemēram, mana iecienītā korejiešu filma "bittersweet life" bija tik smieklīga, ka kad es to skatījos, nu es vienkārši nevienu reizi tā skaļi neierēcu, jo bija tik ļoti smieklīgi, ka vienkārši ar muti vaļā sēdēju pie monitora un tā
man bija tik smieklīgi, ka nebija vairs smieklīgi

vai arī gadījums, kad mēs ar kristīni autostopojām no briseles un bijām sasnieguši kaut kur laikam panevežu, debesīs notika zibens diskotēka, skaidrs, ka tūlīt nevis līs lietus, bet vienkārši no turienes gāzīsies ūdens, tumšs, tuvojas nakts, ne pārāk silts, un tad mēs konstatējām, ka stāvam uz ļoti šauras šosejas, pa malām kaut kādi dziļi grāvji, tālāk vispār purvs un pa šoseju mauc smagie tranzītnieki
vot tad mēs padomājām, ka dzīvi laikam beigsim ar to, ka mūs notrieks no turienes kaut kāds samosvals, ietrieks tajā supergrāvī, kur mūs piebeigs elektrība no zibeņiem un beigās mēs noslīksim tajā nolādētajā purvā
respektīvi, šajā situācijā loģiski vajadzētu aiziet kaut kur un pārgaidīt lietu vai mēģināt paiet kādu kilometru uz priekšu pa ceļu
taču bija tik ļoti bail, ka vairs vispār nebija bail

vēl interesanti, vai var kļūt tik skumji, ka nav vairs skumji