Flanders (2006, Bruno Dumons)

Šis būs visgarākais atčots cinefilias vēsturē.

Plaši izplatītā teorija/apgalvojums par to, ka Bruno Dumona filmas kazuālam skatītājam izsit ārā visus korķus un nostāda to tādu šausmu priekšā, ka k/f "Svešie" viņam likās tikai bērnišķīgs izbīlis, man šķiet visumā ir tikai puspatiesība. Jo in fact šīs filmas izdedzina no iekšienes visus; jautājums ir tikai, kurš pēc tam var savākt komponentus atpakaļ, kurš būs big boy. Ja palasa, sacīsim, tādu pašu kazuālo "kinokritiku" (nu tur krievu weekend, interfilms, amerikāņiem un britiem arī ir sava casual press), jūs par Dumonu neatradīsiet neviena laba vārda. Neviena. Un tā jau ir "proverka na všivostj". Neticiet tam visam. Bruno Dumons ir ahujiteļņijs režisors, viens no labākajiem uz zemeslodes, goda vārds. Vienkārši viņš ir vienīgais, kas ir reāli nostādījis sevi pret visu kinopasauli, pret kaut kādiem ļoti dziļiem pamatpostulātiem, pret  kaut kādu mesidža sniegšanas iekšējo mehāniku, nemaz jau nerunājot par sab.morāli, kas viņu vispār neinteresē (es vēlāk izstāstīšu, kāpēc). Kad Kannās izrādīja viņa otro filmu, divarpus stundas garo "Humanity", filmas vidū puszāle izgāja ārā - filmā nekas nenotika, galvenais varonis staigāja pa ielām un blenza sienās, taču finālā Kronenbergs  pasniedza Bruno pirmo Lielo Žūrijas Balvu, jo atšķirībā no pārējiem bija noskatījies arī otru pusi. Kannu Lielo Žūrijas Balvu saņēma arī "Flanders".

Par ko tad ir "Flandrija"? Lūk, jums sižets: mūsdienas, galvenais varonis ir zemnieku puisis, viņam it kā ir meitene, taču meitene ved paralēli romantiskas attiecības ar citu puisi, nu un tad abi šie čaļi arī dodas karā, vai meitene sagaidīs mīļoto atpakaļ? Pēc manām domām - varētu būt tipisks Latvijas nacionālā blokbastera scenārijs. Dumonam ir mazliet savādāk. Laukos visapkārt valda smirdoņa, apkārt skraida kviekdamas cūkas, tēvs pagalma vidū krauj mēslus. Andrē, puisis ar visām aprobežotības pazīmēm sejā, satiek meiteni Barbē pie sarūsējuša žoga, viņi minūti klusēdami pastaigājas, pēc tam Barbē apstājas pie kaut kādas dubļainas salmu čupas, nolaiž bikses līdz ceļiem un apguļas. Andrē dara tāpat, viņi klusēdami un ar vienaldzības izteiksmi sejā pusminūti paveic frikcijas, tad pieceļas, atvadas, garām kviekdama paskrien cūka, Andrē iedarbina traktoru un brauc pa lauku, a Barbē - viņa vispār dod visiem ciemā, viņai vienalga. Arī Andrē paziņam Blondelam, ar kuru viņš arī dodas karā.

Karš ir pret abstraktiem arābiem tuksnesī (izskatās pēc NATO misijas, taču tas absolūti nav būtiski), darbība tajā norisinas aptuveni tā, kā karš varētu norisināties tikai sapnī - iet septiņi cilvēki, tuksnesis, klusums, kāpas, sprādziens, visi guļ, atkal klusums, tuksnesis, kāpas, mīna sašķaida divus grupas biedrus gaļas kotletēs, tuksneša ciemata nami, sapsihojusies nodaļa panikā haotiski šauj pa visurieni. Tā iebrūk namā, uzlauž bēniņos durvis un atriebības alkās šauj uz  slepkavām - tie izrādas divi mazi puikas ar mīnmetēju, vienu, kas ir nāvējoši ievainots, nenogalina, bet atstāj nomirt, tālāk viņi pāriet pāri kalnam, atrod vientuļu mājiņu, kurā ir arābu sieviete, grupveidā to izvaro, dodas tālāk, satiek kaut kādu arābu uz ēzelīša, nogrūž zemē, nošauj bez iemesla, ēzelītis skatās, tālāk jau viņus atkal noķer abstraktais pretinieks... Barbē tikmēr mēnesi sūta vēstules, beigās noraujas, atkal drāžas (seksa ainas te vispār ir uz porno robežas) ar visām padibenēm, kas kustas un nav aizgājušas armijā, gaida bērnu, dauza galvu pret sienu, nonāk psihiatriskajā slimnīcā... Un tas ir viss, kas ir šajā filmā. Šokējoša vardarbība aiz labā un ļaunā robežas, pornogrāfija un dabas ainavas.

Varētu šajā filmā arī atrast savdabīgus skaidrojumus, teiksim, "ja tu rītdien iesi karā un mirsi, es ar tevi pārgulēšu" (uz to, starp citu ir neliels mājiens), vai arī ļoti pareizais manifests, ka karā nav varoņu, karā ir tikai par dzīvniekiem pārvērtušies cilvēki. Tas viss būtu tā, ja nebūtu ārkārtīgi dziļā konceptuālisma, kas ir tālu aiz visiem šiem mesidžiem. Pirmkārt, šī filma ir tikai un vienīgi par cilvēku pasaulēm. Dumona kinovaloda balstās uz to (to viņš pats atzīst un saka, "mans mērķis ir uzņemt cilvēkus no iekšienes, vispār neizejot ārpusē"), ka viņa filmās cilvēka iekšējā pasaule un ainava, dotā kadra ainava ir viens un pats - tas ir tāds savdabīgs inside out. Ja cilvēks filmā atrodas psihiatriskajā slimnīcā, tad patiesībā šī psihiatriskā slimnīca atrodas viņā pašā. Andrē paceļ galvu uz debesīm, gaišzils kadrs, taču tās ir tikai debesis, viņš neredz tajās Dievu. Un kadri, kur viņi ar Barbē abi pārsvarā atrodas - tas ir tuksnesis un smirdoša lopu kūts. Emptiness and greed.

Tā ir cilvēku nicinājuma forma. Visa šī dekonstrukcija, šis Gaspars Noē bez metronoma (tikai  Noē varonim ir zināma pakāpeniska izaugsme līdz absolūtajam ļaunumam, viņam pat nākas skatītājam demonstrēt ainu kinoteātrī, kurā varonim ir vienkārši līdz ārprātam novedošs iekšējās balss monologs, pēc kura jau pats sev saki - es to nedzirdēju, ok?;  kamēr šeit absolūtais ļaunums ir nepārtraukti konstants; paskatieties, kā viņi abi ar Noē vispār pozicionē šo Absolūto Ļaunumu, nevis kā kristietības viltīgo Velnu-Kārdinātāju, bet kā neaprakstāmu tumsu iekšienē, melno caurumu, nevis nulli, bet non-existentu mīnus viens simbolu), vai arī tas moments, kurā cilvēci un cilvēku dabu tik ļoti nicināja brāļi Strugacki savos vēlīnajos darbos - tas ir nicinājums bez pārmetuma, nicinājums bez nožēlas. tieši tā, kā saucas nākamā Noē filma - "Irreversible". Neatgriezeniskums. Vai nenovēršamība. Protams, ka Dumons šeit cilvēka dabā izvirza seksu kā virzošo spēku - tādēļ tā arī viņa filmās ir tik daudz, taču "Flandrija" nebūt nav par seksu. Vai par karu. "Flandrija  ir par pizģecu, pilnīgu un galīgu pizģecu.

Un tagad, kā jau solīju pirmajā rindkopā, izstāstīšu kāpēc šādas tēmas. Tāpat kā Haneke (ja nu kāds to nezināja), Dumons desmit gadus bija nostrādājis par filozofijas pasniedzēju universitātē, kamēr, kā viņš pats izsakas, nolēma pievērsties savdabīgām šausmu filmām. Cik noprotu, šīs šausmu filmas naturāli arī ir par filozofiju. Tāpēc viņu ķidāt un skatīties arī ir tāds kaifs. Un Kronenbergam arī patīk. Nākamā franču varoņa filma būs par 13 gadus vecu meiteni, kas ir seksuāli apsēsta ar Jēzu Kristu. Varu saderēt uz šokolādīti, ka mēs tur obligāti redzēsim krucifiksu vagīnā.

Paldies visiem tiem, kas izturēja līdz galam! Adios!

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino