Sviesta Ciba |

Chloroform Sauna (

martcore) rakstīja,
@ 2007-05-06 16:34:00

80
http://www.youtube.com/watch?v=iP3RA4uw0X4
tas ir viens no visskaistākajiem un visskumjākajiem manas bērnības brīžiem
tagad aizvien vēl ir grūti skatīties

p.s. jaunākiem par 30 gadiem šis neko neizteiks

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

svari
2007-05-06 17:54 (saite)

Tjā, laikam tiku tomēr audzināts pretpadomju garā. Man šie kadri neko nekad nav nozīmējuši. Un pat nenojautu, ka kādam latvietim varētu būt savādāk.

Man ir jautājums. Natālija Vasiļjeva (Krievijas 1.kanāla korespondente Lavijā) pirms daudziem gadiem intervijā "Dienai" cita starpā izteicās, ka latvieši liekuļo, kad saka, ka padomju gadus uztvēruši kā okupāciju - viņa, lūk, atceras, kā ar asarām acīs latvieši Dziesmu svētkos dziedājuši "День Победы". Man viņas apgalvojums likās murgs no paralēlās pasaules. Bet varbūt tomēr?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

martcore
2007-05-06 18:10 (saite)

Attiecībā uz redzamajiem kadriem - tas ir nevis par PSRS, bet gan par aizeļojošo lācīti

Par okupācijas uztveri - es domāju, tas bija paaudžu jautājums. teiksim, 70-jos gados disidentisms bija universāls, nebija tādu latviešu vai krievu disidentisma. tā paaudze, kurai okupācija bija konkrēti atņēmusi kaut kādus īpašumus vai valstiskuma izjūtu bija nacionālāk noskaņota, bet, piemēram, es kuram skolā mācīja padomju vēsturi, vispār biju un droši vien arī būtu apolitisks, jo cilvēkiem tad bija jādomā, kā sakrāt žigulim, nevis par nacionālās atbrīvošanās jautājumiem.

tā, ka patiess nebūs neviens kaut cik konkrēts apgalvojums - dažādas paaudzes, dažādi cilvēki. ja paņem kaut vai manu ģimeni, tad šīs pretrunas ar valsti bija šādas: mans vectēvs bija nacionālists (nevis disidents, bet tieši nacionālists), mans tēvs bija hipijs, bet es kāvos ar krieviem vairāk jau sporta pēc.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

svari
2007-05-06 19:06 (saite)

Disidentu, protama lieta, bija ļoti maz. Nav jau brīnums, ja par mutes pavēršanu vien par padomju konstitūcijā "garantētajām" tiesībām izstāties no PSRS varēja dabūt (un dabūja ar') 15 gadus. Es šeit domāju klusu, mēmu opozīciju. Opozīciju, kas neļāva ļauties tiešām aizkustinošai lācīša aizlidošanas izrādei, jo galvā sēdēja domas, kas dzirdētas no vecākiem, "Amerikas Balss" un tml.

Bet par dažādām paaudzēm - tas tiesa. Es atceros, kā aizsvilās abi mani vecie tēvi, kas runa cija par vēstures jautājumiem, viņi dusmās vai kratījās.

Ar mammu man vienmēr iznāk domstarpības, kad viņa saka savu klasisko "Visi krievi ir vienādi!", bet arī es neesmu eiropejiskas tolerances paraugs: ja Šiskinam&Co. toreiz būtu izdevies uzlidināt gaisā to "zobubakstāmo", es daudz nesērotu. Tai pat laikā reiz dzirdēju, kā latviešu jaunieši, braukdami garām piemineklim 9.maijā, teica: "Lai jau priecājas vecīši, kas viņiem cits atlicis?"

Un tad ir vēl nākamā - hiphopa, gotu u.tml. - paaudze, kuriem viss šitas, šķiet, vispār pie kājas.

Gluži kā Prāta vētras dziemā "Kas tālāk?"

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	merlot 2007-05-08 12:31 (saite)
	nu, bet, lai taču priecājas. nesaprotu cilvēkus, kas nesātīgi mēģina kontrolēt citu elkus. un bērnība ir bērnība, jebkurā iekārtā un zemē. bērnībā mēs visi kaut reizi esam bijuši laimīgi, tāpēc lai tā vēture klāja slāņiem, nevis saiet vienā lielā putrā, cenšoties to padarīt monolītu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

semiole
2007-05-06 18:34 (saite)

raudāja, par daudz ko raudāja:)
man tēvs stāstīja, kā viņi visa klase esot raudājusi brīdī, kad tika paziņots, ka Staļins miris - un ļoti daudzi raudāja aiz laimes, jo tas esot nozīmējis, ka drīz vecāki varētu būt mājās.
tā ka tā raudāšana vieniem no laimes, otriem no aizkustinājuma, un ne vienmēr tas ir saistīts ar patriotiskām jūtām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: