Disidentu, protama lieta, bija ļoti maz. Nav jau brīnums, ja par mutes pavēršanu vien par padomju konstitūcijā "garantētajām" tiesībām izstāties no PSRS varēja dabūt (un dabūja ar') 15 gadus. Es šeit domāju klusu, mēmu opozīciju. Opozīciju, kas neļāva ļauties tiešām aizkustinošai lācīša aizlidošanas izrādei, jo galvā sēdēja domas, kas dzirdētas no vecākiem, "Amerikas Balss" un tml.

Bet par dažādām paaudzēm - tas tiesa. Es atceros, kā aizsvilās abi mani vecie tēvi, kas runa cija par vēstures jautājumiem, viņi dusmās vai kratījās.

Ar mammu man vienmēr iznāk domstarpības, kad viņa saka savu klasisko "Visi krievi ir vienādi!", bet arī es neesmu eiropejiskas tolerances paraugs: ja Šiskinam&Co. toreiz būtu izdevies uzlidināt gaisā to "zobubakstāmo", es daudz nesērotu. Tai pat laikā reiz dzirdēju, kā latviešu jaunieši, braukdami garām piemineklim 9.maijā, teica: "Lai jau priecājas vecīši, kas viņiem cits atlicis?"

Un tad ir vēl nākamā - hiphopa, gotu u.tml. - paaudze, kuriem viss šitas, šķiet, vispār pie kājas.

Gluži kā Prāta vētras dziemā "Kas tālāk?"