Man riebjas tradicionālie letiņu kapiņi ar kapakmenīšiem, puķudobītēm, nogrābstītiem celiņiem un rāzītēm un dzīvžodziņiem. Urna uz plauktiņa pie foto līdz šim likās laba alternatīva. Bet šitais variants vispār ierullē - iedomājies, tavi mazmazbērni varēs kāpt opja ozolā un spēlēt indiāņus.
Sensenos laikos kaut kur lasīju par kapiem kaut kur Vācijā- lielu rožu dārzu, kur tiek izkaisīti kremēto pelni. Ļoti patika tā ideja:) Visu kremēto vārdi tiek ierakstīti milzīgā grāmatā un katru dienu tiek atvērta viena grāmatas lapa un par attiecīgajiem cilvēkiem tiek noturēts dievkalpojums...
skaisti protams, ... bet ja padomā, tad pēc laika tevi nocērt,sazāģē dēļos, pārdod un beigās iespējāms atkal sadedzina un šoreiz tu tur neko nevari izlemt... kaut gan ja padomā tad pirmajā gadījumā arī ne
Nu, ja koks ir tava paša dzimtās sētas stūrī, vai kādā tikai šādiem kokiem paredzētā birzē... Bet labāk būt gultas dēlī, uz kura divi taisa trešo, kā zem rāzītes, ko rudenī grābsta no nokritušām lapām radiņi.
Man tā ir :) Kas teicis, ka dzīvei jābūt vieglai? :) labi, tas par palicējiem, bet kāds nopietni apgalvo, ka aizgājējs ir "lūk tajā dēlī", "tajā ozolā", "tajos kapos"? :) Ta miris viņš ir, nav viņa...
Tu šorīt dikti romantisks ;o)) Nu ja, protams labāk... man pat grūti izšķirties par ko es gribētu būt, vai par to dēli, vai patusēt ar bijušiem radiņiem kādā birstalā ;o)) Es laikam piekristu būt par kļavu ;o))