kad man bija 17 gadu un mūsu klases gudrākos prātus iesaistīja neirolingvistiskas pulciņā, kur stāstīja to kādus paņēmienus izmanto līderisma akadēmija un kas ir holotropā elpošana, ļoti precīzi atceros brīdi, kad pateica, ka jebkurā brīdi varam izvēlēties justies savādāk.
Es atceros, kā sūdīgājās dienās vienkārši izvēlējos nedomāt sūdu. manuprāt, ļoti noderīgas zināšanas, jo, šķiet, ka apkārt nevienam šādas spējas nepiemīt, a liekas, tās ir tādas bazālas "tiesību" spējas, kuras pienākas visiem.
a varbūt kombinācijā ar to, ka man ātri apnīk lietas (nu, bļe, arī sūdu apnīk vienā brīdī domāt, ne?), šo klikšķināšanu vieglāk veikt.
un es gribu uzsvērt, ka būt dirsā (apstākļi sūdīgi), ir kaut kas cits kā domāt sūdu.
var būt dirsā un nedomāt sūdu
kaut kā tā
nē, nu baigi rupji sanāca vispār