es nu toreiz tā arī pateica. izmantojot vingrinājumu, tas apstiprinājās.
vajadzēja atcerēties sūdīgu momentu un apdomāt līdz mielēm. visi palika bēdīgi. un tad vienkārši pateica tagad, domāsim par ko citu. toreiz gan vajadzēja domāt par sevi citā, daudz labākā situācijā (intensīvi domāt, vairākas minūtes apsmadzeņot. palika priecīgi.
pēc tam viņš teica - nu un tagad ir jāsaprot, ka mums vienmēr ir izvēle domāt savādāk. un mūsu domāšana ietekmēs mūsu garastāvokli. un tā tālāk. pēc tam es laiku pa laikam praktizēju šito, ka jutos sūdīgi - sākt domāt par kaut ko citu. triks ir tamī, ka prāts atgriežas pie sūdīgās domas, bet tikko pieķer, tā uzreiz atkal domā par ko citu. vienā brīdī pēc šitādas piecreizītes prāts "aizmirst" vismaz uz to brīdi

Kad J. mani pameta pirmoreiz tos gadus atpakaļ, protams bija drausmīgi sūdīgi. un es NEgribēju par viņu domāt. es novēroju savu domāšanas intensitāti par viņu 4 nedēļu laikā. vingrinoties ar šo paņēmienu x reižu skaits dienā, kad par viņu iedomājās samazinājās dramatiski. sākumā tikai ar varu pielietots šis gājiens, vēlāk daudz vieglāk tā pārslēgšanās, jo es piefiksēju, ka tiešām jūtos daudz labāk, ja vienkarši nedomāju par viņu.

starp citu, es arī nesaku, ka skumjam ir būt slikti vai kaut kā tā. skumja es bija visu to laiku arī nedomājot par viņu.šo es redzu atseviški no tā