| Labi, labi, viss |
[18 Aug 2017|03:42pm] |
Labi, es beidzamā laikā esmu tādā kašķīgā garastāvoklī, bet šad tad kašķēties ir labi un produktīvi. Tad nu izmantošu savu produktīvo posmu. Jā, jūs noteikti tagad domāsit, ka es esmu par kaut ko sacepies un tas taču ir smieklīgi, un kā vispār to var ņemt tik nopietni. Bet es visviens pateikšu, jo to var ņemt nopietni. Arvien vairāk sarodas cilvēku, kas ņem lietas nopietni. Un mums arī vajadzētu nopietni par šo to padomāt.
Droši vien būsit pamanījuši, ka visādi līdz šim margināli uzskati paliek arvien populārāki. Ja neesat, tad tas varbūt tāpēc, ka jūs jau esat pieraduši. Ir visādi skaidrojumi, kāpēc tas tā, un droši vien visi kaut kādā ziņā ir patiesi; ir maz tādu problēmu, kam var atrast vienu skaidru, nepārprotamu un spilgti izteiktu cēloni. Bet es gribētu pievērst uzmanību vienam noteiktam cēlonim, kas man pašam ļoti duŗas acīs.
Marginālie uzskati kļūst arvien lielāks meinstrīms un meinstrīms kļūst arvien radikālāks tāpēc, ka tās idejas gluži vienkārši bīda meinstrīmā. Dažādi ziņu kanāli, kas skaitās puslīdz ietekmīgi (katrā ziņā ietekmīgāki par feisbuka grupu "Atpazīsim masonu un citu tumsas spēku viltības!"), sāk publicēt tekstus, ko pirms desmit gadiem varēja dzirdēt tikai pudeles brāļu kompānijā. Dažādi viedokļu līderi, kuŗu izteikumos pieņemts ieklausīties, sāk runāt visādas savdabīgas lietas. Agrāk šādi uzskati pārliecinoši dzīvojās pa sabiedrības pašām, pašām malām; tagad tās saka nopietna paskata ļaudis no tribīnes.
Tas var būt vienkārši mēģinājums nopelnīt; tā sanācis, ka šobrīd, lai tiktu pie naudas, pietiek tikai ar to, ka uz tevi skatās. Nav jāprasa nauda par skatīšanos, nav kaut kas tiem skatītājiem jāpārdod, pietiek, ka skatās. Tas tā noteikti nevilksies mūžīgi, gluži otrādi -- ir pazīmes, ka tas varētu iet uz beigām, tādēļ skatītājus gribas piesaistīt jo cītīgāk. Tas var būt mēģinājums celt savu populāritāti. Un tas var būt vienkārši prikols, re, kāds es asprātīgs, par kādiem tēmatiem es atļaujos jokot.
Mēs, protams, esam gudri, skaisti un veiksmīgi, mēs ar šādiem jokiem jokojam arī metalīmenī, mēs jokojam par jokotājiem un par tiem neaptēstajiem idiņiem, kas tiešām tā varētu domāt. Ha, tas nekas; joks ir uztveŗams arī bez smalkās virsironijas. Works on so many levels. Mēs smejamies par idiņiem un viņu dzimumu stereotipiem; idiņi kopā ar mums smejas par stulbajām bābām.
Par visām problēmām mēs esam pieraduši paķiķināt, lai, diespas, kāds nepadomātu, ka mēs kaut ko uztveŗam nopietni. Tā, starp citu, ir vēl viena mulsinoša īpatnība – kāpēc pieaugušiem cilvēkiem par visu gribas ķiķināt kā maziem bērniem, kas padzird vārdu "dibens"? Bail izskatīties smieklīgiem, jo kaut kādi uzskati – tas taču ir smieklīgi, tos var izsmiet, bet kā tu izsmiesi to, kas pats visu laiku ķiķina? Tā infantīlā ķiķināšana tiek uzdota par humora izjūtu un pat par viedokli, lai gan viedokļa nekāda nav, ir tikai reakcija. Vai varbūt kaut kāda aizsargreakcija, sastopoties ar arvien naidīgāku un sašķeltāku pasauli?
Un tā mēs arī dzīvojamies, līdz vienā dienā atjēdzamies, ka ziņas pēkšņi vairs nav iespējams atšķirt no The Onion. Izrādās, ka ir cilvēki, kas par visu neķiķina un kas ir līdz nāvei nopietni. Viņi arvien biežāk mums stājas pretī un prasa – nu, ko? Un sasodīts, mums pilnīgi noteikti vajadzīga labāka atbilde par "hihī hahā, kā to vispār var domāt nopietni?"
Vajag mietu, bet pa rokai ir tikai lupatas.
|
|
