magnolia's Friends [entries|friends|calendar]
magnolia

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[20 Aug 2017|12:51am]

virginia_rabbit
spilvens filmu skatīšanai un pilnvertīgai audio pieredzei

post comment

[19 Aug 2017|11:03pm]

usne
Sen nav bijis tik depresīvs noskaņojums, lai gan varētu beigt skatīties game if thrones un pievērsties realitātei.
Bet tad uzmācas drausmīgi drūmas domas par visa bezjēdzīgumu un skumjas par sejas ādu, kura noveco. Vaidzētu vairāk rūpēties par sevi.
Zinu ka nedrīkst noslīkt šajā visā.
Salūts izklausās biedējošs.
5 comments|post comment

[19 Aug 2017|07:25pm]

vajag

[uzpurne]
Sveicināti, mednieki un viņu draugi.
Vai kādam no jums nav pieejami lūša kauli? Vai varbūt jums ir sakarīgi ieteikumi, kā tikt pie lūša kauliem? Mednieku forumā diezgan daudzas reizes jāielogojas, lai iepostētu šo jautājumu. SS'kā teorētiski varētu likt sludinājumu, bet es vispirms gribētu pārliecināties, vai tas nebūtu nelegāli vai neiespējami. Man nevajag, lai man kāds speciāli medī dzīvnieku, ja kas. Vienkārši, ja kauli jau ir, vai arī, ja kāds jau taisās lūsi medīt, tad es varētu uz kaut ko pretendēt.

Varat man arī uzrakstīt vēstulīti uz pdhoroskops at gmail.com
1 comment|post comment

vēsturiski par muzonu [19 Aug 2017|07:25pm]

martcore
godlike song
post comment

[19 Aug 2017|06:57pm]

martcore
ir zināma likteņa ironija, ka faktiski to pašu, ko islāmisti izdarīja barselonā, izdarīja arī baltie supremātisti šarlotsvilā, asv
4 comments|post comment

Auto elektriķis sestdienā [19 Aug 2017|02:02pm]

pajautaa

[pichshsh]
Vai zini kādu auto elektriķi, kas man varētu palīdzēt šodien?
post comment

[19 Aug 2017|11:53am]

virginia_rabbit
mana jaunā dzīve būs futoni un tofu
1 comment|post comment

[19 Aug 2017|11:50am]

virginia_rabbit
turklāt tieši Barselona taču taisījās kļūt par car-free pilsētu
kafkaesque nightmare for drivers:
https://www.citylab.com/transportation/2017/01/barcelonas-car-taming-superblocks-meet-resistance/513911/
post comment

[19 Aug 2017|10:37am]

lmr
vakar skatījos bbc life par challenges of life. nevarēju beigt iejusties katra dzīvnieka ādā. kā būtu būt strausam, bēgt no trim gepardiem tik dīvainā ķermenī, smagu, milzīgu vēderu, un galva man būtu uz gara, lokana kakla, un bēgot es ieplestu spārnus un izskatītos pēc gracioza, spalvaina kuģa ar kaklu un galvu kā priekšgala rotājumu. vai būt ronim, kas kā tāda dzīva sardele guļ saulē uz ledus gabala, izpeld paēst pusdienas, bet sastopas ar vaļu baru, kas ēd roņus. vai kā būtu būt tam valim, kas var vienā rāvienā norīt veselu roni. vai būt vardītei ar šaudīgu mēli - tā muša, kuru es apēstu, taču būtu milzīga. tur bija arī stalked-eyed mušas, kas izšķiļas caurspīdīgas, uzrāpo kaut kur augšup uz kādas lapiņas un ar gaisu kā stikla pūtējas piepūš divas caurspīdīgas caurulītes, katru savā galvas pusē, izveidojot tādu kā velosipēda stūri, kuras rokturu galos ir sarkanas acis. un tad viņas ar kājiņām pielabo acu kātiņu formu, it kā spodrinot mašīnas buferi.
post comment

[19 Aug 2017|09:38am]

virginia_rabbit
duckgame pirms brokastīm
post comment

[18 Aug 2017|09:32pm]

virginia_rabbit
vasarā nemana TĀS šalles.
6 comments|post comment

[18 Aug 2017|07:45pm]

virginia_rabbit
cik vēl teroraktiem jānotiek, lai aizliegtu mašīnas pilsētās?
13 comments|post comment

[18 Aug 2017|07:24pm]

lmr
tuneļa galā redzu maziņu gaismiņu.
strādāju no rīta līdz vakaram. nevaru vairs teikt, ka rokas man aug no dirsas, strādāšana tās ir pielikusi atpakaļ pie pleciem. pa dienu gleznoju, vakarā zīmēju, nākamajā dienā otrādi, jo krāsas vēl nav nožuvušas.
šis tas man jau ir sācis iepatikties.

iepriekšējās naktis nevarēju aizmigt. mētājos no viena sāna uz otru. kā apgūlos, tā prāts pavēra vaļā darāmo darbu skapja durvis, un no spraudziņas ārā izšāvās viss, griezās galvā milzīgā viesulī, un sajūta tāda, it kā man tūliņ virsū gāzīsies cunami. mana sirds ieslēdza turbo režīmu, es svīdu un intensīvākajos sajūtu uzplūdumos viss saspringu, no noguruma vispār ne miņas, blenzu ieplestām acīm griestos, gatavs lēkt ārā no gultas un gleznot.

bet vakar beidzot aizmigu mierīgi.
1 comment|post comment

[18 Aug 2017|04:37pm]

methodrone
Šodien domāju par to, kā jebko no tā kas cilvēkam ir dots, Dievs jebkurā brīdī var atņemt. Un cilvēks nevar protestēt, jo viņam nekas nepieder, pat viņš pats sev nepieder. Tas padara skaidru budistu kompulsīvo nepieķeršanos. Tas padara skaidru ārpus-ķermeņa pieredzi, kad paša ķermenis šķiet kā tāds dīvains gabals, daļa no telpas, tikai kārtējais objekts, kas dīvaini pieķepinājies savādai apziņai.


Šopēcpusdien gāju mājās, priecājos, kā tagad divas stundas iešu. Biju nopirkusi jaunas botas, ko izlēmu pa ceļam uz darbu un mājup nēsāt, jo kustību elastīgums un ērtība ir mana prioritāte tagad, I'm too woke to wear uncomfortable shoes. Viss iesākās labi, es ignorēju apziņu, ka no rīta laikaziņās redzēju ka ap 15:00-16:00 būs lietus. Bet tad savērpās tumšs mākonis, sāka pluinīt vējš. Izdomāju, cik labi, dramatiski laikapstākļi iešanu uzreiz padara baudāmāku, eksistenciālāku. Tad sāka ar intervāliem piezemēties smagas, lielas lietuslāses. Domāju - iešu ātrāk, varbūt aizskriešu pa priekšu mākonim, un lietusgāze paliks man aiz muguras. Bet nē.. jau pēc dažiem brīžiem, man pa plikajām rokām un cauri zeķubiksēm ripinājās ūdens, botas sāka žļurgāties, matus zem lietussarga lidināja visos virzienos, vienīgi acis bija pasargātas aiz saulesbrillēm. Sakumā priecājos, jo jutos kā izdzīvotāja, functional training walk, ultrafitness, at one with nature. Bet redzot, ka lietus nemitējas, tikai kļūst vēl smagāks, un botas sāka žļurdzēt vēl vairāk, un kakls sāka niezēt, es salūzu un ielecu autobusā. Pabraucu pāris pieturas apātiski pilot. Tad lietus mitējās, izkāpu ārā, mazliet salu, aizgāju uz veikalu nopirkt humus, burkānus, keilu, tad devos mājup, pa ceļam nopērkot mazu, rūgtu krūzīti aromātiskas kafijas.

Gribas notrenkt manu ķermeni, vakarā iešu skriet. Vēl gribas rāpties kokos, stāvēt uz stieņiem, karāties stieņos, balansēt uz apmalēm. Bet ne vienatnē, lai mani neapcietina kā vandāli. Varbūt tiešām jāiet uz parkūŗu.
1 comment|post comment

Roberts Gobziņš [18 Aug 2017|06:06pm]

pajautaa

[pichshsh]
Kur var iegādāties vai nokačāt Roberta Gobziņa un ar viņu saistīto projektu ierakstus? Man nesanāk sagūglēt neko prātīgu.
6 comments|post comment

[18 Aug 2017|04:20pm]

penny_lane
njā, ir tagad drusku bēdīgi.
3 comments|post comment

Labi, labi, viss [18 Aug 2017|03:42pm]

kautskis
Labi, es beidzamā laikā esmu tādā kašķīgā garastāvoklī, bet šad tad kašķēties ir labi un produktīvi. Tad nu izmantošu savu produktīvo posmu. Jā, jūs noteikti tagad domāsit, ka es esmu par kaut ko sacepies un tas taču ir smieklīgi, un kā vispār to var ņemt tik nopietni. Bet es visviens pateikšu, jo to var ņemt nopietni. Arvien vairāk sarodas cilvēku, kas ņem lietas nopietni. Un mums arī vajadzētu nopietni par šo to padomāt.

Droši vien būsit pamanījuši, ka visādi līdz šim margināli uzskati paliek arvien populārāki. Ja neesat, tad tas varbūt tāpēc, ka jūs jau esat pieraduši. Ir visādi skaidrojumi, kāpēc tas tā, un droši vien visi kaut kādā ziņā ir patiesi; ir maz tādu problēmu, kam var atrast vienu skaidru, nepārprotamu un spilgti izteiktu cēloni. Bet es gribētu pievērst uzmanību vienam noteiktam cēlonim, kas man pašam ļoti duŗas acīs.

Marginālie uzskati kļūst arvien lielāks meinstrīms un meinstrīms kļūst arvien radikālāks tāpēc, ka tās idejas gluži vienkārši bīda meinstrīmā. Dažādi ziņu kanāli, kas skaitās puslīdz ietekmīgi (katrā ziņā ietekmīgāki par feisbuka grupu "Atpazīsim masonu un citu tumsas spēku viltības!"), sāk publicēt tekstus, ko pirms desmit gadiem varēja dzirdēt tikai pudeles brāļu kompānijā. Dažādi viedokļu līderi, kuŗu izteikumos pieņemts ieklausīties, sāk runāt visādas savdabīgas lietas. Agrāk šādi uzskati pārliecinoši dzīvojās pa sabiedrības pašām, pašām malām; tagad tās saka nopietna paskata ļaudis no tribīnes.

Tas var būt vienkārši mēģinājums nopelnīt; tā sanācis, ka šobrīd, lai tiktu pie naudas, pietiek tikai ar to, ka uz tevi skatās. Nav jāprasa nauda par skatīšanos, nav kaut kas tiem skatītājiem jāpārdod, pietiek, ka skatās. Tas tā noteikti nevilksies mūžīgi, gluži otrādi -- ir pazīmes, ka tas varētu iet uz beigām, tādēļ skatītājus gribas piesaistīt jo cītīgāk. Tas var būt mēģinājums celt savu populāritāti. Un tas var būt vienkārši prikols, re, kāds es asprātīgs, par kādiem tēmatiem es atļaujos jokot.

Mēs, protams, esam gudri, skaisti un veiksmīgi, mēs ar šādiem jokiem jokojam arī metalīmenī, mēs jokojam par jokotājiem un par tiem neaptēstajiem idiņiem, kas tiešām tā varētu domāt. Ha, tas nekas; joks ir uztveŗams arī bez smalkās virsironijas. Works on so many levels. Mēs smejamies par idiņiem un viņu dzimumu stereotipiem; idiņi kopā ar mums smejas par stulbajām bābām.

Par visām problēmām mēs esam pieraduši paķiķināt, lai, diespas, kāds nepadomātu, ka mēs kaut ko uztveŗam nopietni. Tā, starp citu, ir vēl viena mulsinoša īpatnība – kāpēc pieaugušiem cilvēkiem par visu gribas ķiķināt kā maziem bērniem, kas padzird vārdu "dibens"? Bail izskatīties smieklīgiem, jo kaut kādi uzskati – tas taču ir smieklīgi, tos var izsmiet, bet kā tu izsmiesi to, kas pats visu laiku ķiķina? Tā infantīlā ķiķināšana tiek uzdota par humora izjūtu un pat par viedokli, lai gan viedokļa nekāda nav, ir tikai reakcija. Vai varbūt kaut kāda aizsargreakcija, sastopoties ar arvien naidīgāku un sašķeltāku pasauli?

Un tā mēs arī dzīvojamies, līdz vienā dienā atjēdzamies, ka ziņas pēkšņi vairs nav iespējams atšķirt no The Onion. Izrādās, ka ir cilvēki, kas par visu neķiķina un kas ir līdz nāvei nopietni. Viņi arvien biežāk mums stājas pretī un prasa – nu, ko? Un sasodīts, mums pilnīgi noteikti vajadzīga labāka atbilde par "hihī hahā, kā to vispār var domāt nopietni?"

Vajag mietu, bet pa rokai ir tikai lupatas.

[18 Aug 2017|12:52pm]

deloveja_kundze
iespējams, manas cibas vēsturē ir bijuši ļoti reti gadījumi, kad man te pēkšņi ir milzu komentāru daudzums, iepriekšējās reizes bija par velosipēdiem un par to, kādas cibas cilvēkiem ir preferences krūšu sakarā. tātad izskatās, ka velo, krūtis un cehs ir tie atslēgvārdi, kas pievelk visus, good to know, mēģināšu kādreiz nopārdot kādu seansu ar šiem atslēgvārdiem.
8 comments|post comment

Atgriežoties pie publicētā [18 Aug 2017|12:18pm]

kautskis
Dārgie draugi, jūs tikai nesapriecājieties, ka tas iepriekšējais apcerējums ir veltīts ceham. Nav; cehs būs cehs, cilvēki, kas gribēs viņu lasīt, atradīs, kur viņš ir. Viņš ir veltīts plaši izplatītai parādībai Latvijas mediju telpā.

Mani līdz sirds dziļumiem kaitina visplašākā mēroga huiņas padarīšana vienkārši par klikšķu/acu/lasītāju zvejas avotu. Un tas turklāt nav viena noteikta portāla vaļasprieks; pilnīgas muļķības ir publicējuši visi puslīdz redzamie portāli. Ak, bēgļi ir aktuāls jautājums? Tad nu ņemsim un nopublicēsim rakstus par zilacainiem puisēniem, ko piekauj arābi. Ak, sieviešu apsaukāšana par resnām sazvejo klikšķus? Zvejosim klikšķus! Cilvēki grib uzzināt, ko tieši ārsti tev nestāsta? Uz priekšu, un kas par to, kā tieši tas ietekmēs viņu veselību.

Kaitina tas, ka to stāsta cilvēki, kam tā nav pārliecība, bet klikšķu avots. Es spēju saprast, ka visādu huiņu gvelž cilvēki, kas tam tiešām tic, nu lai būtu. Varbūt pat viņi tīri labi ar to nopelna, un man tiešām nav žēl. Bet to parādību "nē nē, mēs paši esam forši cilvēki, un kuŗš normāls cilvēks vispār to var ņemt nopietni, hahā" – lūk, to es nesaprotu.

Jūs jokojat, labi, bet citi uztveŗ pavisam nopietni, šēro, laiko un dzīvespriecīgi papildina ar saviem novērojumiem – un visu šo sūdabrāļu armiju kaujā sauc nevis kāds sūdabrālis, bet jauks cilvēks, kas vienkārši vāc klikšķus. Lūk, tas ir kaut kāds tiešām atzīstams cinisma un necieņas pret saviem lasītājiem sajaukums.

Anglosakšu internetā ir diezgan skaidri sadalīts: tā, šiten būs kreisie lūniji, šiten labējie, viņi tiešām raksta to, ko domā. Cilvēki, kas apmeklē attiecīgo portālu, skaidri zina, ko tieši viņi tur izlasīs. Savukārt Latvijā nav gandrīz nevienas ēdnīcas, kur bez kotletēm netirgo arī sūdus, jo, ziniet, šādam piedāvājumam ir sava stabila mērķauditorija. Nē, es saprotu, "priekš Latvijas būs labi". It kā Latvijā dzīvotu kaut kādi īpaši truli cilvēki, kam nepieciešams īpaši truls piedāvājums.

Uzaudzējiet mugurkaulu, iestājieties par kaut ko, ieviesiet kaut kādu nebūt redakcijas polītiku. Un beidziet, sasodīts, vienmēr piesegties ar tizliem smiekliņiem – haha, tu ko, kuŗš tad to var uztvert nopietni. O, jūs būsit pārsteigti, cik daudzi to uztveŗ nopietni.
12 comments|post comment

[18 Aug 2017|10:55am]

virginia_rabbit
Paradox of Tolerance: a tolerant society must protect its own existence if tolerance is to exist in the world. If tolerating intolerance results in the destruction and disappearance of tolerant society, then that tolerant society has a right to self-protection – in the form of refusing to tolerate intolerance.
18 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]