| |
[Jan. 17th, 2026|10:16 pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2023. gada vasaras.
Bauskas apkārtne, augusta vidus, atkal jau ražas laiks.
( ... ) |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|02:35 pm] |
|
Kā vislabāk un ērtāk lejuplādēt visu savu cibu (ierakstus, ideāli, ja varētu arī komentārus)? Saprotu, ka ir iespēja lejuplādēt pa mēnešiem, bet tie ir vairāk kā 240 mēneši. |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2026|08:05 pm] |
|
Open AI esot palaidis vai grasās palaist veselības moduli. Cilvēki, protams, var darīt ar saviem datiem ko viņi grib, bet man vispirms bažas radās par to, kurš brīvprātīgi uzticēs savu veselību kompānijai, kas ir izdarījusi visu to, ko viņa līdz šim ir izdarījusi. Es ticu, ka mākslīgais intelekts principā ir spējīgs uz veiksmīgu diagnostiku, dažos gadījumos pat uz precīzāku par ārstiem, bet tas vairāk ir stāsts ar regulēšanu, infrastruktūru un kontekstu. Ja viņi būtu izlaiduši visu to AI slop fāzi, un uzreiz gājuši uz šo cēlo mērķi, jo par mākslīgā intelekta izmantošanu diagnostikā runā vēl kopš tiem laikiem, kad mēs varējām pasmieties par mākslīgā intelekta interpretācijām par uzdoto uzdevumu, varbūt tad tas būtu citādāk. Taču mani nesagatavotu pārsteidza apgalvojums, ka miljoniem cilvēku jau tagad Chat GPT uzdot ar veselību saistītus jautājumus. Nē, nu... jā! Go for it! |
|
|
| |
[Jan. 14th, 2026|10:27 pm] |
|
Šīs bailes ir halucinācija. |
|
|
| |
[Jan. 13th, 2026|01:30 pm] |
vai arī par suņu un to saimnieku tēmu
nav noslēpums, ka mājdzīvnieka īpašnieka raksturs un principi ir diezgan līdzīgi pašam mājdzīvniekam, respektīvi, viena dvēsele ir laimīgi atradusi otru
par to var izvērst atsevišķu diskusiju, taču vispār tā ir
pēc idejas par cilvēku var kaut ko spriest pēc viņa četrkājainā drauga
vienīgais, ko var spriest par diviem janvārī pārsalušiem mopšiem (vai mikrobuldogiem, nezinu, kā tas īsti saucas), kas nereāli trīc no mīnus desmit grādiem pēc celsija, skatās uz tevi ar milzīgām apaļām acīm, ir absolūti draudzīgi, vispār nesaproti, ko viņiem tagad gribas, paglaudi vienu, laikam ne to, vot, padzerties, seksu, seriālu skatīties, gulēt varbūt, uzminiet no trīs burtiem |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2026|01:53 pm] |
|
parīt braucu uz dublinu. šo ceļojumu nobukoju oktobrī un kopš tā brīža mainījies ir pilnīgi viss. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2026|10:33 am] |
Esmu jau minējis par sapņiem, kuros es kādu nogalinu. Parasti tie ir kaut kādi ļaundari vai iebrucēji. Taču padsmit cilvēku nogalināšana mani tomēr drusku izsita no līdzsvara pēc pamošanās. Jauna parādība ir tā, ka vienā citā sapnī es apsvēru pārlauzt sprandu vienam frīkam, kurš turpināja mani izsekot, un tādā veidā es cerēju panākt, ka viņš fiziski vairs to nevarēs darīt. Es gan izpildīju to versiju, ko reizēm dara nokaitināti suņi, kas paņem zobos cilvēka ekstremitāti, bet neiekož, cerot, ka cilvēks saņems vēstījumu. Katrā ziņā šis ir interesants virziens, kurā dodas mana zemapziņa.
Es gan arī dzīvē sāku piefiksēt gatavību mesties virsū kādam, kurš sāks aiztikt man tuvos. Piemēram, šobrīd sniegotie laikapstākļi izgaismo tos autobraucējus, kuriem nerūp apkārtējo dzīvība un veselība. Neskaitāmie piemēri tam, ar ko mēdz beigties slidināšanās ar auto uz koplietošanas ceļiem, un kas viegli atrodami internetā pat bez meklēšanas, viņus no tā neattur. Diemžēl tādas situācijas rodas biežāk, kā es gribētu tās pieredzēt. |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2026|11:43 am] |
Soctīklos ir atrodami video, kurus pavada "dziesmiņa" ar aptuvenu tekstu: "Mans priekšnieks man liek filmēt saturu, bet kā gan es varu filmēt saturu, ja man ir četrdesmit, jo es nevaru sacensties ar gen-z saturu, jo man ir četrdesmit."
Es īsti nesaprotu dažu cilvēku vajadzību edžlordēt, un absolūtu pašritikas trūkumu, kad visi simptomi liecina, ka tas izskatīsies nožēlojami. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, nesaukšu nevienu vārdā, tikai atzīmēšu to, ka man šķiet īpaši stulbi, ja to dara cilvēks, kas sabiedrības acīs jau ir ieguvis zināmu autoritāti savā specifiskajā jomā. Bet nu šis cilvēks LinkedIn šēro saturu, kur piemin "sojas lates dzērājus", un faktu, ka viņš pats mēdz dzert kafiju ar auzu pienu. Pat ja šī frāze meiko sensu kaut kādā kontekstā, varu derēt, ka bija iespēja izvairīties no vārdu virknējuma "sojas lates dzērājs", un piezīme par to, ka cilvēks pats mēdz lietot auzu pienu, liek domāt, ka viņš apzinās šī apzīmējuma nievājošo dabu. Tā piezīme vēl papildus liek domāt, ka šeit ir izveidojusies kaut kāda "N" vārda situācija, kur piederība kaut kādai grupai dod tiesības publiski paust šos nievājošos apzīmējumus, atņemot tam visas negatīvās konotācijas. Neesmu drošs, ka pēdējais būtu patiesi, pat ja šis cilvēks būtu piedzimis ar laktozes nepanesamību. Par izvēlēto platformu komnetāri vispār ir lieki. Man šķiet, ka mēģinājumam iepīt savā leksikā "seši, septiņi" gūtu labākas izredzes kaut vai dēļ negatīvo konotrāciju trūkuma, kamēr "lates dzērāji" parasti signalizē veselu virkni šīs frāzes lietotāja pārliecību, un neesmu drošs, ka katrs edžlords uz tādām pretendē. Te vairāk izskatās pēc - sound like a bully to look more tough. |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2026|03:04 pm] |
sāku apdomāt visu šo kentaura koncepciju
teiksim, vai viņš ēd auzas kā zirgs, vai šašliku kā cilvēks |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2026|10:52 am] |
Man ir sajūta, ka “doomscrolling” drīz iegūs vēl negatīvāku konotāciju kā šobrīd, un “nostalgia core” kļūs par vēl vērienīgāku bēgšanu no digitālā satura.
Kaķu video nav nekāds vērtīgs saturs, bet manā skatījumā tā nav sliktāka atslodze par seriālu skatīšanos. Taču šobrīd man jau pat zūd vēlme vērt vaļā Instagram, jo tas teju gandrīz ekskluzīvi sastāv no AI satura. Tas varbūt bija izklaidējoši dažas pirmās nedēļas, un arī tāpēc, ka tas nepārprotami bija AI saturs, bet skatīties labus autentiskās pieredzes atdarinājumus šķiet īpaši tukši. Es domāju, ka dažas minūtes paspēlējoties ar suni es dabūšu no viņa kādu muļķīgu darbību, par ko pasmaidīt. Vēl, protams, var izstrādāt paradumus, kas palīdz sekot reāliem cilvēkiem, bet ir bažas, ka korporācijas pamanīs šo paradumu maiņu, un ieviesīs kaut ko jaunu. Ne velti aplikācijās ir iestrādāts tas, ka ir jāveic papildus soļi, lai redzētu to saturu, kuram tu esi izvēlējies sekot. Vēl, protams, ir opcija, ka parādīsies alternatīvi rīki, un nu jau es lēnām sāku ticēt, ka tiem parādās izredzes izpelnīties cilvēku uzmanību.
Drusku vairāk par soctīkliem mani satrauc profesionāli radītā audiovizuālā satura nākotne. Mūsu paradumu maiņa jau tagad ietekmē masām paredzēto saturu, tāpēc nav lielu šaubu, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk tiks iesaistīts tā radīšanā. Ne obligāti tas atņems, piemēram, darbu aktieriem, taču sižets varētu tikt pieslīpēts vidējam skatītājam vēl efektīvāk. Pagaidām mierina tas, ka kino satura netrūkst arī neskatoties Holivudas blokbāsterus, un ka cilvēki, kas ir gatavi savu filmu dēļ doties pat cietumā, nekur nepazudīs arī nākotnē. Bet ir neliels risks, ka būs jāsāk vairāk skatīties vecās filmas, lai arī cik ļoti labāk man patiktu skatīties laikmetīgu kino. Ar mūziku varētu būt vēl trakāk. Es pat neizslēdzu, ka man varētu nebūt iebildumu pret mākslīgi radītu skaņu, kas man vienkārši patīk, jo katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpes mani sen jau garlaiko.
Bet pret ko man jau tagad ir patiesa nostalģija, tas ir kūrēts (curated) saturs. Neesmu gan drošs, ka cilvēkiem šī iemaņa apmainīties ar viedokļiem nebūs jāmācās no jauna. Jāsaka gan, ka katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpēm pavisam ir cita vērtība, ja tas ir kaut kas, ko tu esi iepazinis pēc kāda pazīstama cilvēka ieteikuma. |
|
|
| |
[Jan. 8th, 2026|11:44 pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2023. gada vasaras.
Divi vakari jūlija beigās un augusta sākumā pie Dižjūras Staldzenē.
( ... ) |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2026|09:49 pm] |
❄️
Es atveru acis, un pilnīgā tumsā, man galvā pārņem skaņa. Un es vairs nesaprotu, tas liekas tik zināms, tas liekas tik pazīstams, bet nevaru nosaukt vārdā, es tās skaitu, bet ritma nav nekā. Tās ir kā matiņi milzīgam. Tās ir kā matiņi, kas pieskaras jūtīgai ādai. Tās skaņs nāk iekšā no ārpuses, no sienām. Tās līst pār mani no griestiem un paceļ mani no grīdas. Es esmu ieskauts un nespēju izmukt no tām. Bet atverot acis, es neredzu neko. Ir apkārt tikai tumsa, tik smaga un cieta, ka piecelties kājās ir pagrūti. Es nevaru un mēģinu, bet nokrītu uz ceļiem un skatos uz augšu, kā pēc palīdzības. Es paskatos uz logu un saprotu visu, jo vienīgais, kas redzams, ir tas baltais baltais spiets. Tās visas kā mušas pie loga ir pielipušas un skrāpējās ar saviem ledus nažiem un adatām. Tās visas grib iekšā, bet siltās gaismas un siltā stikla priekša. Tās izkūst un pazūd, un notek kā asars lejā un iekrīt zemē. Līdz ar to es skatos atpakaļ, bet nāk kā no cikla lai grieztu pa stiklu, un grieztu pa stiklu |
|
|
| Ķeksītis |
[Jan. 7th, 2026|08:46 pm] |
Iekopēšu arī šeit.
Paldies 2025! Šis ir gads, kurā es kļuvu par mammu, caur to dodoties grandiozā iekšējā ceļojumā.
Vēl pirms dzemdībām sapnī biju pie upes, kuras straume bija sadalīta uz pusēm – viena puse plūda lejup, otra - augšup. Pa lejup plūstošo straumi peldēja mirušie ar varavīksnes krāsu lakatiņiem ap galvu. Es stāvēju augšup plūstošajā straumē un atvadījos no tiem, kas aizpeldēja.
Citā sapnī izlaidu no bēniņiem trako sievieti - to sevis daļu, kuru šķitis drošāk slēpt no citiem un sevis. Tā, ļauni smīnēdama, mēģināja mani nogrūzt no kāpnēm, kaza tāda.
Vēl bija sapnis, kurā līdzīgi kā filmā Fight club uzspridzināju dažas ēkas, simboliski atbrīvojot sev no toksiskām vidēm, kurās esmu jutusies iesprostota.
Un tad vēl viens, pavisam nesens sapnis: stāvu pie loga vecāku guļamistabā. Istaba ir pavisam tukša, izņemot kārtīgi saklātu gultu. Es stāvu un skatos ārā uz ziedošu dārzu.
Lai kļūtu par mammu, man vajadzēja atlaist mirušo, atbrīvot iekšējo spēku un attīrīt telpu, lai tajā būtu vieta dzīvībai.
Ko nākamgad? Turpināt ļauties šim ceļojumam, lai kurp tas mūs nesīs.
Ķepas zina ceļu. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2026|09:09 am] |
es jau neko, to feisbuks
 |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2026|08:04 am] |
|
Jau kādu laiku tiek runāts par ES federalizāciju, un jo dziļāk mēs grimstam globālos konfliktos, jo vairāk tiek runāts par šī procesa neizbēgamību. Tam visam ir daudz racionālu argumentu. Kas mani dara nedaudz bažīgu, ir ASV piemērs. Lieki teikt, ka EP vēlēšanas Latvijā nav pats populārākais pasākums. Kas pats par sevi varbūt nav slikti, bet iezīmē nepārprotamu plaisas palielināšanos starp ierindas cilvēku un varu. Mums te jau ar reģionālajām reformām neklājās pārāk viegli, kad dažādi novadi nevēlas būt kopā, par ko mēs te vispār varēsim runāt Eiropas Federācijas līmenī. Bet vēl bez lokālpatriotisma, ASV šobrīd demonstrē to, kā vara var ignorēt tās pilsoņu gribu. Viena lieta ir savākt vajadzīgos procentus vēlēšanās, pavisam cita ir visaptverošs atbalsts tam, ko tā vara pēc tam dara. Vēlēt joprojām ejam ar sirdi, atstājot smadzenes mājās, un pēc tam slimojam ar kognitīvo disonanci. Būs drusku dirsā, ja mēs radīsim situāciju, kad vietējie kundziņi varēs tikai plātīt rokas par to, kā viņi neko nevar padarīt. Nav tā, ka mums jau šobrīd netrūktu eiroskeptiķu. Pa lielam mūs kopā tur vienīgi lielas bailes no Krievijas. Arī naids, bet tas izriet no tām pašām bailēm. Viena lieta ir baidīties no čabošiem krūmiem tumsā, pavisam cita lieta ir tad, ka šis evolucionārais produkts ietekmē sociālos procesus. Ne velti saka, ka produktivitāte rodas tur, kur ir uzticība. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2026|03:55 am] |
|
Sveiki, mani mīļie cibulīši, piedāvāju jums izlasīt šo lietu
(klikšķini uz attēla)
(klikšķini uz attēla)
(klikšķini uz attēla)
— jūsu mīļā maļa
|
|
|
| |
[Jan. 5th, 2026|10:41 pm] |
Biju paskriet un uzskrēju Dainim parciņā, kur viņam salīdzinoši bieži uzskrienu. Bet tikai šovakar atcerējos, ka šo parciņu 1. vai 2. kursā Covid laikā filmēju, pildot videooperatora meistarības uzdevumu pie Daiņa. Mūsu saskriešanās toties sāka notikt pāris gadus pēc tam.
Domājāt, vienkāršs kameras kustību uzdevumiņš? Patiesībā meistarīgs foreshadowing. |
|
|