friends

friends

[entries|archive|friends|userinfo]

magnolia

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

[Sep. 21st, 2026|10:23 am]

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār tad likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

[Sep. 20th, 2026|11:25 pm]

Dienvidu tilta 4. kārtas (Jāņa Čakstes gatve no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai) izbūve Ziepniekkalnā.

Dublis Nr. 2:
Urbšanas darbi, joprojām koku ciršana, dārziņu likvidēšana, būvlaukuma ierīkošana.

Koku zāģēšana: https://www.youtube.com/watch?v=REgJPgDzZeA
( ... )

[Sep. 20th, 2026|11:22 pm]

2024. gadā sākās Dienvidu tilta 4. kārtas (Jāņa Čakstes gatve no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai) izbūve Ziepniekkalnā.
Mēģināšu pa "nelielām" porcijām savas ikdienas piezīmes izlikt skatāmā formātā.
Redzēs, kas sanāks.

Projekta oficiālais apraksts RD ĀMD lapā https://amdriga.lv/dienvidu-tilta-4-karta-jana-cakstes-gatve-no-vienibas-gatves-lidz-ziepniekkalna-ielai/

Dublis Nr. 1:
"Paziņojumi par izlikšanu", atmežošana, pirmie urbšanas darbi, "aleja".
( ... )

[Sep. 20th, 2026|03:24 pm]

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

1 comment|post comment

[Sep. 20th, 2026|09:37 am]

Kino bija tāds posms, kad mīlestība bija gatava pārvarēt ētiskus, sabiedrības normu un veselā saprāta šķēršļus. Dažas filmas no deviņdesmitajiem labi varētu derēt dzeršanas spēlei, kad ir jāierauj šots katru reizi, kad tev gribās iekliegties - consent! Ar to es gribēju teikt, ka es atceros naratīvu par to, ka iniciatīva ir vīrieša atbildība, un pašpārliecinātība vienmēr uzvar.

Tomēr kas kaiš vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņu aktīva vai pat psihotiska rīcība iekaros sieviešu sirdis? Kā var no divām sarunām par augošām degvielas cenām uzburt liktenīgu vīziju par happily ever after, un veikt darbības šīs vīzijas iespaidā? Es saprotu, ka divpadsmitgadīgs pusaudzis var būt apmaldījies savās sajūtās un empātijas trūkumā, un tā viņam varētu būt pirmā mācība viņa turpmākajā romantiskajā dzīvē, bet tik pat labi tie var būt arī vīrieši ar bērniem un sievām. Un būtu ērti viņus salikt visādās sociālās un vērtību kastītēs, bet relatīvi nesena pagātne mums demonstrēja, ka inteliģetais liberālais burbulis nav pasargāts no šīs parādības, un vīrieši stipri pēc pusmūža veic visādus pusaudzīgus gājienus. Es pie tam neesmu pret pusaudzīgiem gājieniem mūža garumā, bet ir starpība, vai no tā ciešs latenas stabs, tevis paša veselība, vai kāds cits cilvēks. Man šķiet, ka spēja izvērtēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību ir fundamentāla pieauguša civlēka īpašība.

Ironiskā kārtā šo visu sanāk rakstīt tad, kad fonā rēgojas ziņas no Filadelfijas - tas gadījums, kad dzīve delivero ļaundarus no multenēm un b-filmām. Es domāju tīri vizuāli.

[Sep. 19th, 2026|05:22 pm]

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

[Sep. 19th, 2026|01:37 pm]

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

1 comment|post comment

[Sep. 19th, 2026|12:20 am]

arcigaretizobos

Placebo ģitāras skaņas atmet mani atpakaļ tur, jaunībā.
Without you I'm nothing.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums. Tu nezini, kas ir bijis pirms tevis, acis plaši vaļā un skrien uz priekšu, zinot, ka, ja arī kāds kaut ko pirms tevis ir darījis, tas noteikti nav bijis pareizi.
Tu esi sākums. Tavs bērns būs līdzīgs tev. Tās pašas acis, tie paši smiekli. Tavs bērns.

Un tad nāk briedums.
Tu saproti, ka esi daļa no ķēdes. Posms. Tu neesi citāds, tavas garās rokas, garās kājas, visi mazie iedzimtie defekti, par kuru pārdzimšanu savā bērnā tu tā pārdzīvo, nav ne tava vaina, ne tavs nopelns.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tava tēva garās rokas. Tava tēva kalsnā seja. Tavs bērns ir līdzīgs savam vectēvam, un tu esi līdzīgs savam. Nē, tas nav pareizi. Mans vectēvs bija skaists. Domāju, ka sieviešu mīlulis. Lai nolādēts alkohols, kas viņa aiziešanu no mūsu pasaules, tāpat kā otram vectēvam, tikai paātrināja. Bet tāds bija trīsdesitajos gados dzimušo lāsts - lai izturētu savu bērnību karā un jaunību piecdesmitajos, droši vien, diži daudz citu iespēju nemaz nebija.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tavs dēls nesīs tālāk tavas dzimtas raksturu. Mēs pieaugam ātrāk. Mēs esam nopietnie bērni. Un nenopietnie pieaugušie.
Žēl, ka mans tēvs nekad nesatika savu mazdēlu. Es esmu pāraudzis viņu. Ne tikai kā cilvēks, kā vīrietis, bet arī kā tēvs. Jau otro desmitgadi dzīvoju vecumā, kuru viņš nepiedzīvoja. Sūdi notiek.

Tu, mans mazais dēls; tu neesi mans spogulis. Tu esi visu mūsu dzimtas vīriešu turpinājums un tālāk nesējs. Vienīgais, lai cik ironiski tas nebūtu. Latgaļu kalēja mazmazmazdēls. Tu rotaļājies ar gredzenu, kuru es izkalu, lai nodotu tālāk tev. Tikai tāpēc, ka mans vecvectēvs neizkala neko man. Un tāpat es jūtu to saikni, to pievilkšanas spēku, ikreiz, garajā Latgales braucienā. Nākamajā brauksi arī tu. Man pirkstā būs manis paša kaltais gredzens, bet tu nesapratīsi, kāpēc tētis stāv šosejas malā un veras uz mājām vienā tās pusē, un ezeru otrā. Tētis tikām atcerēsies stāstu par degošo kūts jumtu, kuru sašāva ar katjušām. Tikai tāpēc, lai sašautu. Es saspiedīšu tavu roku, tu brīnīsies; varbūt nobīsies. Un neatcerēsies šo epozidi. Līdz meklēs jau tavs dēls. Un tad tu sapratīsi, ka pasaule nesākas ar tevi. Ka tu neesi mantinieks, tu esi tikai tālāk devējs. Un ar gredzenu rotaļāsies tavs dēls.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums.
Briedumā tu baidies, ka ar tevi viss arī beigsies.
Vai viedumā es sapratīšu, ka ne es biju sākums, ne es biju beigas, un ciklā mēs iesim tālāk, līdzi visi reizē mirsim? Nevis tu vai es, bet mēs, kā kopums, kā esība.

Es tikai ceru, ka tev nebūs jāpiedzīvo karš trīsdesmistajos un visa stiprā dzīve jānodzīvo okupācijā. Kā tavam vecvecvectēvam pirms 90 gadiem.

Paaudžu maiņa. Tava tēva plānās lūpas un acis. Es katru dienu, sapulcē sēžot, vēroju pats savu attēlu. Pelēks, noguris vīrietis pēc 40. Bet tās acis. Mana dēla acis. Ar tām es skatos nākotnē.

Mēs visi esam līdzīgi tiem, kas jau nomiruši. Mums bija jaunības maldi, brieduma atklāsmes un vieduma dzinējspēks, ar ko dzīt jaunos uz priekšu. Un mūs visus gaida gals.

I've never been an extrovert, but I'm still breathing.

4 comments|post comment

[Sep. 18th, 2026|10:29 pm]

Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well.

3 comments|post comment

[Sep. 18th, 2026|02:13 pm]

Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.

Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

[Sep. 18th, 2026|01:52 pm]

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

[Sep. 17th, 2026|11:20 pm]

Ražotnēs audzēt jaunos nodokļu maksātājus.
Un, manuprāt, nav nekas slikts jaukt kopā burkānus ar kartupeļiem.

Apmēram tā par Kurzemes debatēm.

[Sep. 17th, 2026|03:09 pm]

Dažas piezīmes par short distance lāzera projektoriem, ja nu kādam noder.

Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.

Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā.

[Sep. 16th, 2026|05:19 pm]

Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.

Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus.

Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur.

Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.

4 comments|post comment

[Sep. 16th, 2026|07:31 am]

mēnesi gaidīju jauno strādnieku. mamma atsūtījusi viņa bildi, džeks ar auskaru, izskatījās maigas dabas. un tad viņš atnāk un izrādās fakin pirāts – rupjš, cenšas runāt pār citiem pēc iespējas skaļāk. jautājot par ieteikumiem tualetes durvīm (tās veras uz iekšu, līdz ar to tualete ir ļoti šaura), viņš teica “tad resnās meitenes tu šeit neaicināsi, hahaha”, bet par dušas noteku – jāpērk cita, jo lisās meičas gan jau es arī šeit neaicināšot (hohoho). visa viņa būtība lika man pašam ieņemt kaut kādu mačisma pozu, lai vienkārši noturētos uz grīdas vertikāli un nepaceļot balsi, un es jutos ielīdis atpakaļ skapī. galu galā tomēr pacēlu balsi, kad viņš neaicināts sāka nodirst visus šeit pieņemtos lēmumus, bet mana balss bija histēriska un dreboša, un man par visu bija kauns. pēc fakin stundas stulbu joku un neprasītu remontdarbu pieredzes stāstu viņš pateica, ka esot šeit ieradies tikai sniegt konsultāciju – viņš tomēr esot par aizņemtu un šeit nemaz nestrādāšot. fakinais kverplis, dirsā tavu viedokli, dirsā tavu solījumu, dirsā tavu auskariņu, bļe.

tikmēr cits jaunais strādnieks uzvaicā, vai varot pacienāties ar manu kafiju, un es saku, ka protams. bet tad es ienāku virtuvē, un viņš rij no skapja izvilkto manu zemesriekstu paku.

un elektriķis, no kura atteicāmies, vienkārši nenāca un pārsvarā tikai izmantoja manu caurlaidi, lai noparkotos, un parkojās viņš sestdienās, lai ietu pie brīvības pieminekļa vārīt tēju sludinātājiem. pēc atteikšanās viņš tomēr piekrita atnākt uz dienu “savilkt galus”. tas ir – savilkt tā, lai es pēc tam redzētu salūtu, kontaktligzdā spraužot tumbiņas.

vai tādi ir tie vīrieši? fucking shit...

un tomēr arī smieklīgi.

3 comments|post comment

[Sep. 15th, 2026|04:04 pm]

Šodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks.

Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu Keelelend igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu.

Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.

[Sep. 15th, 2026|02:04 pm]

Laba pazīme, kas raksturo Krievijas iedzīvotāju vispārējo situāciju. Kāds ir uztaisījis Android klaviatūru, kas pārbauda rakstīto tekstu, un rāda paziņojumus, vai tas gadījumā netrigero kādu no jaunajiem kriminālpantiem.

[Sep. 14th, 2026|04:34 pm]

No mārketinga nodaļas: "Mākslinieks un producents, kurš ticis nominēts "Grammy" balvai, savu karjeru ir veidojis, tiecoties pēc saiknes ar dabu, balstoties uz garīgu un cilvēcisko pieredzi. Atklātība un ievainojamība ir viņa mūzikas centrā, viņa skaņdarbi vienlaikus šķiet dziļi personiski un intīmi."

1 comment|post comment

[Sep. 14th, 2026|04:30 pm]

paldies ropažu policijai

Iesaki frizieri Rīgā

[Sep. 14th, 2026|05:42 pm]

pajautaa
[dejavu]

Pa ilgiem laikiem būšu Latvijā Oktobrī un gribētu pie laba matu krāsošnas meistara Rīgā aiziet.
Bet pie tāda, kas tiešām štelli zina un nesataisīs dzeltenus vai sūdzaļus (ir gadījies).

Ārzemēs diez ko neiet man ar tiem frizieriem.

3 comments|post comment

navigation

[	viewing	\|	most recent entries	]
[	go	\|	earlier	]