Magnesia

Kad Šitas aukstums vienreiz beigsies... Knaģi atsala minoties no veikala pēc darba. brrr... Būs jāpāriet atpakaļ uz slēpošanas cimdiem vēlļojot.
Lieldienas.

luksoforā deg sarkana, dzeltena vai zila gaismiņa. Caur brillēm. :) Brilles laikam atņem dzelteno krāsu.
Jautrajā piektdienā par godu luksoforam varēju vilkt arī zilas bikses un teikt, ka caur manām brillēm pasuale iezskatās tieši tā.

Pilsēta izskatās beidzot skaista :)

Arvien vairāk taustiņu klavei sāk nespiesties. Iepriekš domāju, ka tas daļēji arī manu beidzot gari izaugušo nagu dēļ, bet nekā. Būs jāizsūc ar putekļsūcēju :D

Darbā beidzot izsniedza flīšus. laikam 6. flīsa jaka manā kontā, nē, bet drēbju skapī.

Velo palsīdēja tikai vienu reizi līkumā, par pāris cm. Bet, nokāpjot no velo, secināju, ka kaut kā līdzīgi kā Sursurs stāstīja un kā tai reklāmā - a kājas ta slīd. Uzkalniņā arī uzkāpt normāli nevarēju ar pārgājiena zābīšiem.

uz darbu brauot, man traki salst roku pirksti.
Mājās braucot nesalst...

Parasti nedēļas paskrien ātri (dienas ne obligāti), bet pēdējās divas - traki velkas. :( laikam jau tās gaidas, tās gaidas.

jautājums vēl joprojām karājas...

Vakar uz darbu jautri braucu. Jau mazāk kā puceļš, līdz pirms līkuma parādās pretimbraucošais. Nu varēja jau it kā tāpat apmainīties, bet šis gribēja vēl pa kreisi un... sameta kaut kā stūri pa strauju un apvēlās. Nodomāju - ko ta šis tā krīt gar zemi... Izvairījos, apstājos apjautāties, vai viss ok, un ... sapratu, kāpēc. Ceļš ta viss ir gluži ledains, kaut atšķirība vizuāli nav manāma. Dabūju tik mazliet sitienu pa pakaļējo ratu.
Ja šams būtu braucis pa kreiso malu, paietu garām bez ekscesiem.

Aiz nākamiem 2 līkumiem jāšķērso ceļš, pa kuru no Ikea noliktavas ļoti reti brauc kāds auto. Gadījās tā, ka šoreiz dzirdu, ka būs un izdomāju, ka labāk nešaut pāri pirms. Sāku bremzēt, bet nevaru ta. Slīd labi. Iela jau klāt - sāku mest slīpi, lai neuzbrauktu uz tās. Protams, velo gar zemi, bet piezemējos uz kājām - galvenais uz ceļa neuzbraucu.

Nu nekas - pirmā ziemīgā pieredze. Līdz šim nav gadījies ziemā braukt.

Tiku apvērusi iespēju atrast kādu izvadātāju pa ziemu, īpaši - šābrīža veselības dēļ, bet ir daži bet-i:
- ar velo - tā ir tomēr izkustēšanās;
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no satiksmes problēmām tik ļoti;
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no šofera - šoferis var būt liels virsstundu cienītājs un tad sanāk daudz garu pastaigu. Pastaiga arī nav slikta, bet tā paņemtu 3 x vairāk laika no manas darbdienas. Vai arī būtu uz vietas steidzami jāmeklē cits transportieris.
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no šofera - ja tas kavējas, tad arī es saņemšu soda punktus par kavējumu (kā tas sanāca kolēģim, kurš dabūja 3 reizes pa puspunktam) vai otrādi;
- tā ir iespēja paelpot vairāk svaiga gaisa, pat, ja tas ir auksts (skriet gan man ziemā nepatīk);
- tā ir arī finanšu ekonomija;
- galu galā - Anglijā var atļauties veļļot arī ziemā - sniega ta nava. Vismaz pagaidām. Bet arī pa sniegu droši vien ripināšos.

Jaunais velo iestumts dārzā - iesaldējies. :D

Bet vispār - uz ielām paniku sakarā ar slideniem ceļiem nemanīju. :D

...ar migliņu un agrā rīta gaisā sajutu Latvijas ziemas smaržu, kad šoferīši kasa ledutiņu no spēkratu logiem un ir manāma zināma rosība. Noskaņā nostaļģija. Atliek iztēloties, kā gubu mākoņi no debesīm pārvēršas baltā taustāmā matērijā un nogulstas uz zemes kupenu veidā, ļaujot baltajam mirdzumam zaigoties ielu laternās. Un manas kājas viegli slīd pa pūkaino sniega kārtiņu un neļauj man zaudēt manu modrību, vērojot, kā tas baltums put un šķīst.

Miegs vairs nenāk, bet kājas pašas kust ritmiskos apļos.
Dzestrais gaiss duras mazliet nāsīs, un ir iespēja redzēt, kā dvaša materializējas. Bet tomēr Zelta rudens ar vēl nekur nav pazudis, kaut liela tā daļa čab zem velosipēda riteņiem. Starp dubļiem un riepas gumiju, iekrāsojot riepu veidotās vagas un ļaujot baudīt krāsu terapiju no visos laikos vislabākā terapeita. Kāds ūdensputns izbīlī lemj, ka drošāk patverties ūdenī un ne tikai ūdensputns. Visapkārt sestdienīgs miers.
Iekšā mājo prieks, tāds kā nevaldāms prieks, tik nopietnība pēcāk cenšas to nomaskēt. Vējš svilpo gar ausīm, bet austiņās skan kaut kas tik pacilājošs un atbilstošs iekšējam skaņojumam, ka šķiet, šī ir iestudēta izrāde. Kāda personisks pasūtījums. Tā nebiju es. Es mēģinu dziedāt līdzi. Balsī. Bet apraujos. Sajūta tik lidojoša, ka šķiet, šim jābūt tikai sākumam... Spārni aug. Gribas kādu apskaut un samīļot. Atpakaļ negaidot.

Urrā!! Man šodien tomēr nebūs jāstrādā. :)))))

Paprasīju paz'istamam pikerim seju grāmatā, lai sava departamenta ikdienas mītiņā kā drošības padomu pasaka, lai velosipēdisti lieto velo gaismiņas un brauc kā UK - pa kreiso pusi. :D
Uz to viņš teica, ka pirms pāris nedēļām viņiem pacēlās šis jautājums mītiņā - 1 esot ieskrējis taksī. Un teica, ka, lai gatavojos - tālāk būs tikai trakāk, tuliņ Amazone pieņems 170 jauniņos, no kuriem daļa arī noteikti brauks ar velo kā akli dunduri.
nu ko...
Katru dienu pa tādam/iem izdodas sastapt uz velo ceļiem jau tagadiņ.

Daļēji jau ir laba tā darba laiku nobīde pa departamentiem - nav tik lielas rindas pie metāla detektoriem. Bet nu ... ir citi upuri...

Vakar ar 1 kolēģi no rīta maiņas sapļāpājos, ka mūsu noliktava ir visproduktīvākā un rentablākā, kas sen vairs nav jaunums, bet arī - vismazāk apmaksātā. Citās noliktavās UK ietvaros maksā daudz vairāk. Eh... imigrantu pilsēta... bet nu labi - tāpat te maksā vairāk nekā daudz kur citur arī par kvalificētāku darbu vai vismaz ne tik konveijerisku.

Šobrīd te arī tāds ziemīgs. Grādi tā ap nulli un spiežas kaulos. Darbā saģērbos kā parasti, bet salstu nost nenormāli, mājās arī - sidlītājs maziņš, bet rijīgs - so - neļauj kurināt cauru diennakti, bet kurinot tikai pusi dienas - šis nepiesilda.
Ziemas neelpojošo jaku vēl nezudrošinājos vilkt.
Tik, ak mana vecā galva!!!!!
man taču ir slēpošanas jaka ar rāvējiem padusēs - ideāli!!!! Tikko tikai atcerējos. ak es. Kā šodien būtu noderējusi... It īpaši tāpēc,ka nebraukšu pa taisno uz mājām, bet jāaizbrauc tur un vēl tur... Būs jāiztiek ar vesti. Bet cimdus šodien jau slēpošanas uzvilku. :D Ar velo cimdiem knaģi atsala jau vakarnakt. Vienīgi nav pārāk ērti ar slēpošanas pirkstaiņiem, bet toties - silti. :)

Bet pie nakts maiņām laikam būšu pieradusi. Pēdējo dienu pat nemodos kā ierasts 2 h pirms plānotā laika. Vispār jāiegādājas ausu aizbāžņi tomēr - Nils ir trokšņains, ka maz neliekas. Bija man ausu tapas - atstāju Henrija ielā.

Parunāju vēl ar dažu kolēģi - kontraktnieks - februārī šim paliks 2 gadi un pārdos savas akcijas un tīsies prom - apnicis esot - jo tālāk, jo trakāk.

Šodien jautrā piektdiena - halloween stilā. Daudzi sakrāsojušies un citādi izpaudušies. Dabūjām arī foto sesiju.