Magnesia

...ar migliņu un agrā rīta gaisā sajutu Latvijas ziemas smaržu, kad šoferīši kasa ledutiņu no spēkratu logiem un ir manāma zināma rosība. Noskaņā nostaļģija. Atliek iztēloties, kā gubu mākoņi no debesīm pārvēršas baltā taustāmā matērijā un nogulstas uz zemes kupenu veidā, ļaujot baltajam mirdzumam zaigoties ielu laternās. Un manas kājas viegli slīd pa pūkaino sniega kārtiņu un neļauj man zaudēt manu modrību, vērojot, kā tas baltums put un šķīst.

Miegs vairs nenāk, bet kājas pašas kust ritmiskos apļos.
Dzestrais gaiss duras mazliet nāsīs, un ir iespēja redzēt, kā dvaša materializējas. Bet tomēr Zelta rudens ar vēl nekur nav pazudis, kaut liela tā daļa čab zem velosipēda riteņiem. Starp dubļiem un riepas gumiju, iekrāsojot riepu veidotās vagas un ļaujot baudīt krāsu terapiju no visos laikos vislabākā terapeita. Kāds ūdensputns izbīlī lemj, ka drošāk patverties ūdenī un ne tikai ūdensputns. Visapkārt sestdienīgs miers.
Iekšā mājo prieks, tāds kā nevaldāms prieks, tik nopietnība pēcāk cenšas to nomaskēt. Vējš svilpo gar ausīm, bet austiņās skan kaut kas tik pacilājošs un atbilstošs iekšējam skaņojumam, ka šķiet, šī ir iestudēta izrāde. Kāda personisks pasūtījums. Tā nebiju es. Es mēģinu dziedāt līdzi. Balsī. Bet apraujos. Sajūta tik lidojoša, ka šķiet, šim jābūt tikai sākumam... Spārni aug. Gribas kādu apskaut un samīļot. Atpakaļ negaidot.

Urrā!! Man šodien tomēr nebūs jāstrādā. :)))))