Magnesia

Vakar uz darbu jautri braucu. Jau mazāk kā puceļš, līdz pirms līkuma parādās pretimbraucošais. Nu varēja jau it kā tāpat apmainīties, bet šis gribēja vēl pa kreisi un... sameta kaut kā stūri pa strauju un apvēlās. Nodomāju - ko ta šis tā krīt gar zemi... Izvairījos, apstājos apjautāties, vai viss ok, un ... sapratu, kāpēc. Ceļš ta viss ir gluži ledains, kaut atšķirība vizuāli nav manāma. Dabūju tik mazliet sitienu pa pakaļējo ratu.
Ja šams būtu braucis pa kreiso malu, paietu garām bez ekscesiem.

Aiz nākamiem 2 līkumiem jāšķērso ceļš, pa kuru no Ikea noliktavas ļoti reti brauc kāds auto. Gadījās tā, ka šoreiz dzirdu, ka būs un izdomāju, ka labāk nešaut pāri pirms. Sāku bremzēt, bet nevaru ta. Slīd labi. Iela jau klāt - sāku mest slīpi, lai neuzbrauktu uz tās. Protams, velo gar zemi, bet piezemējos uz kājām - galvenais uz ceļa neuzbraucu.

Nu nekas - pirmā ziemīgā pieredze. Līdz šim nav gadījies ziemā braukt.

Tiku apvērusi iespēju atrast kādu izvadātāju pa ziemu, īpaši - šābrīža veselības dēļ, bet ir daži bet-i:
- ar velo - tā ir tomēr izkustēšanās;
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no satiksmes problēmām tik ļoti;
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no šofera - šoferis var būt liels virsstundu cienītājs un tad sanāk daudz garu pastaigu. Pastaiga arī nav slikta, bet tā paņemtu 3 x vairāk laika no manas darbdienas. Vai arī būtu uz vietas steidzami jāmeklē cits transportieris.
- tā ir brīvība - neesi atkarīgs no šofera - ja tas kavējas, tad arī es saņemšu soda punktus par kavējumu (kā tas sanāca kolēģim, kurš dabūja 3 reizes pa puspunktam) vai otrādi;
- tā ir iespēja paelpot vairāk svaiga gaisa, pat, ja tas ir auksts (skriet gan man ziemā nepatīk);
- tā ir arī finanšu ekonomija;
- galu galā - Anglijā var atļauties veļļot arī ziemā - sniega ta nava. Vismaz pagaidām. Bet arī pa sniegu droši vien ripināšos.

Jaunais velo iestumts dārzā - iesaldējies. :D

Bet vispār - uz ielām paniku sakarā ar slideniem ceļiem nemanīju. :D