Sviesta Ciba |

magda (

magda) rakstīja,
@ 2005-01-24 16:22:00

Ienāca tāds zaļš gurķis Armani uzvalkā, iesmaržojies ar Dolče Gabane smaržām. Ne jau tas, bet tik perfekts, tik pareizs, sejas vaibsti tik pareizi, matiņi tā pieglauzti, mugura tik taisna un gaita tāda pareiza un noteikta. Likās kā no 60-to gadu filmas izkāpis.

Bankā meitenes tādas cacas. Matiņi sačirkoti, lūpiņas uzrkāsotas un plikšķina actiņas ar centimetru garām skropstām un akrila nadziņus pa klaviatūru klabina. Un ar smailiem papēdīšiem - tik, tik, tik, maksāšanas uzdevumus pārnēsā turpu šurp.

Cik garlaicīga tāda iestērķelēta dzīve.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	magda 2005-01-24 17:38 (saite)
	Un kur beidzas. Varošana. Nu, cik ilgi? Vot tas ir interesanti. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	misame 2005-01-25 13:19 (saite)
	Tā nebeidzas. To vai nu pārtrauc tu pats vai arī atdodies pilnībā un tālāk jau tas nav no paša atkarīgs. Kurš kurā brīdī pārtrauks, tas jautājums par centrālo nervu sistēmu un tās stabilitāti. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magda 2005-01-25 13:31 (saite)
	hmhmhmmmmm CNS, labi. Un pieradums. Aizmiršana par citām opcijām. Var būt neeksistē nemaz citi stāvokļi - tādi, kā saskaņā ar sevi. Jo, kas tad ir saskaņā ar sevi. hmmjaa. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

misame
2005-01-25 13:44 (saite)

Manuprāt, cilvēks visu laiku ir (būtu jābūt) saskaņā ar sevi. Apkārtējie notikumi tam vien tik ir paredzēti, kā cilvēka dabūšanai prom no līdzsvara, prom no saskaņas. Un cilvēks pats (mēģinot atdarināt "neapgāžamās" bērnu krūzītes) cenšas atgriezties pie līdzsvara.
Tādējādi jebkas, kur cilvēks iesaistās pats, ir saskaņā ar viņu pašu. Un atgūst saskaņu, tikko to spēj. Tikai kāda tā ir. Cits pēc ārēja morāla spiediena ir spiests pārģērbties armani uzvalciņā, cits saprot, ka _tādā_ veidā saskaņu ar sevi vairs neatradīs un atvadās no tādas darba vietas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magda 2005-01-25 14:17 (saite)
	Var būt jā un var būt nē. Kurā brīdī notiek kaut kas saskaņā un kurā brīdī tikai apmāns, man vēl nav skaidrs. Var būt, kad būšu veca un vieda... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	misame 2005-01-25 14:41 (saite)
	Zini, pagaidām šķiet, ka uz vecumu tas viedums kļūst arvien mazāks. Ka "agrā jaunībā" vari ar pilnu pārliecību apgalvot to, par ko pats vēl mazliet šaubies, bet mazliet vēlāk vairs ne velna. Pats izvirzi hipotēzes un pats tās apgāz. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magda 2005-01-25 14:56 (saite)
	Bet ir tā sajūta, ka vecumā ir pieredze. Ir zināšanas. Ir novērojumi, izvērtējumi, redzējumi, pieredzējumi. Bet var būt arī paliek tā pati nedrošības sajūta un apziņa, ka ne vella nesaproti un nezini, neredzi, nejūti. Un atkal nav tā viennozīmīgi. "Es zinu tikai to, ka neko nezinu" Sokrāts. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	misame 2005-01-25 15:01 (saite)
	Mja, nu patiesībā ko nu es te urkšķu, neba nu man pāri 70 būtu :) Droši vien, ka ap to laiku arī visi Tevis minētie sāk krietni dominēt pār veselo saprātu (cilvēks nogurst, nespēj sekot līdzi pienākošajai informācijas gūzmai) un ļauži sāk vairāk analizēt bijušo nekā reālo. uff... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magda 2005-01-25 15:09 (saite)
	Jā, Tāds varētu būt viens no skaidrojumiem. :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: