Manuprāt, cilvēks visu laiku ir (būtu jābūt) saskaņā ar sevi. Apkārtējie notikumi tam vien tik ir paredzēti, kā cilvēka dabūšanai prom no līdzsvara, prom no saskaņas. Un cilvēks pats (mēģinot atdarināt "neapgāžamās" bērnu krūzītes) cenšas atgriezties pie līdzsvara.
Tādējādi jebkas, kur cilvēks iesaistās pats, ir saskaņā ar viņu pašu. Un atgūst saskaņu, tikko to spēj. Tikai kāda tā ir. Cits pēc ārēja morāla spiediena ir spiests pārģērbties armani uzvalciņā, cits saprot, ka _tādā_ veidā saskaņu ar sevi vairs neatradīs un atvadās no tādas darba vietas.