Laikam moderni tagad ir saukt dažādu savu darbošanos par Mission Impossible.

DibenŠķirbas jaunkundzes noslēpums

daži putni kā krokodīli neviens vēl nav tik neglīts nenoliec

esmu vairāk kā pūce

Dators mani zog

cien.koleege, atvainojos.
nemaz neiznaaca saglabaat dokumentu uzreiz. tagad tas izdevas un ,luk, suutu jums .




P.S. Kas īsti ir kolēģi?
Kāpēc tantes mani uzrunā, ja ne par Marisju, tad par kolēģi?

Ne ta kaleidoskops, ne ta karuselis.

acis sagrauztas

Man patīk viss, izņemot darbu.
Ja man šobrīd ir atvaļinājums, tad man būtu jābūt visspatīkamīgai, bet tomēr sajūta, ka kaut kā trūkst.

..augstākā izglītība, bet nesaprot, ka jāēd zivis.

Bet ne par mani.

tā arī neprotu pielīmēt tās skropstas

Kaut kur ejot pāri Tērbatas ielai es pazaudēju drusku prieka.

tālu prom un dziļi iekšā

Jau domāju, ka jāņem vēl atlikusī atvaļinājuma nedēļa.

nez vai to nosaukt par prieku

Man nepatīk ienīst cilvēkus, kas man patīk.

"Tu atstāj kādu vietu un tās ļaudis un pēc tam pati pārmainies, un tas, kas tevi ar šo vietu un ļaudīm saistīja, izbalo un izzūd uz visiem laikiem."

Labi ir vienmēr kaut ko nojaust, jo tad, kad kaut kas noticis, var gudri nomurmināt: es jau to zināju, nojautu, paredzēju, ka tā būs. Visas nepiepildījušās nojautas noklusējot un aizmirstot var ērti glabāt līdz nākošajam atbilstošajam notikumam.

Viens no maniem diviem pašlaik modē esošajiem kompleksiem ir mājaskārtība&tīrība. Mani tracina, ka brālim vienmēr (pilnīgi vienmēr) ir sakārtota, izmazgāta, iespējams, to varētu nosaukt - izlaizīta māja. Un katru reizi to redzot, man ir jāskrien to kvartālu no viņa dzīvokļa līdz savam brīnumsveces ātrumā un jāgrābj putekļsūcējs vienā rokā, lupatas un ajaxi otrā rokā. Nē, nu es jau sevi mierinu ar to, ka man nav tādas draudzenes kā brālim, kas izlaiza māju, ar to, ka brālis strādā tīrāmo līdzekļu firmā, ar to, ka viņi ir jaunāki un viņiem nav bērnu. Bet komplekss laiž saknes.
Tikko notīrīju (nolaizīju) plīti, izberzu izlietni un pieķēru sevi pie domas: vai brālim gadījumā nav tīrāka plīts. Es jūtos vainīga lasot grāmatu, jo tajā laikā taču varētu izlaizīt kādu gabalu dzīvokļa.
Wot tāds man komplekss ir.
Iešu salikt drēbes veļas mašīnā.

Kad bijām sīkas, vienā siena talkā pāris gadus vecākā māsīca mums ar māsu teica, ka tikai mums pašām liekas, ka tas, ko runājam, ir asprātīgi un smieklīgi.
Tagad, tuvojoties radu salidojumam, mēģinu uztrenēt īpašās asprātības iemaņas.
Gadi 20 kopš tā laika pagājuši.

Iespējams, ka tā ir kāda no vecuma pazīmēm, bet esmu pasākusi regulāri bez iemesla atcerēties senus notikumus un cilvēkus, kam ar manu pašreizējo dzīvi ir visai maz sakara. Reizēm uz vairākām minūtēm iekrītu kādās bezcerīgi tizlās atmiņās. Labo atmiņu man maz laikam. Par dažām man ir kauns. Lielākā daļa vienkārši nepatīk.

Varbūt man galvā vairs nav vietas jaunai informācijai, tāpēc regulāri tiek pārmalta vecā?

A mums (wot) šonedēļ gadsimta radu pasākums.
Gadiem neredzēti brālēni un māsīcas, nekad neredzēti viņu bērni.
Miglaina nojausma, ko tieši tur darīt un kā uzvesties.

Serveri gaudo, rokas slapji lipīgas, acis miglaini aizkarsušas

Garlaikotas dusmas

stihija mani pārbiedēja, ka īstie vīrieši ir tādi bez seksa

P.S. Sekss ir vajadzīgs tikai tiem, kas citu neko nemāk? Vai nezin, kā pavadīt laiku? Un ir nefantastiski? Baaaaaaaaaaa...

Tas, kas patīk, bieži vien nav tas, ko vajag.

Sarullējušo stringu paradīze

Mikroklimats turpina pasliktināties.

Mikroklimats pasliktinās

Varbūt, ja visu nakti nemēģinātu sadzirdēt pat kaimiņu rokaspulksteņu tikšķus, tik ļoti nenāktu miegs.

Izdomaajusi tukshumu. Kaa taada Austra Skujinja.

Tukshumu aizpildiija alkohols.

konsekventa nekonsekvence un reecamais aptrakums

mistake...

mums kaut kas nepatiik?

Saaku ieniist sho ieilgusho neproduktivitaates periodu. Iipashi, ja tam nav nekaada veeraa njemama pamatojuma.
Esmu speejiga klausiit komandaam. Celies, gulies, raksti, ej prom, eed.