par šaudīšanos    11:29pm 29/01/2019   tik daudzsološi šodien skanēja "When you're shooting african american person..." bet vispār šis pasniedējs ir ārkārtīgi politkorekts... tas, kurš bija nedēļas nogalē gan nekautrējās stāstīt nēģerjokus un ņirgāties par indieti... es nobildēju ļoti melna indieša portretu... viņš pasauca indieti, rāda viņam uz pārējiem portretiem (visi baltie) 'skat, redzi? un tagad paskaties uz savējo... zini kāpēc tāda atšķirība? tāpēc, ka Tu esi drausmīgi melns!" nu, sanāca trūkties no viņa visiem... mani pirmajā dienā viņš uzrunāja tikai uz "you, Latvian, [come here, put it down, etc.]"... vēl forši, kad meitenei uzbļauj "oh, c'mon, you've fucked it up".... izklausās tas viss skarbi, bet patiesībā viss bija diezgan draudzīgi un не обидно, pret sevi viņš izturējās tieši tāpat, vienkārši tāda maniere.... mans pārsteigums bija, ka amerikāņi vispār ļoti daudz ņirgājas viens par otru, par visiem pārējiem un par sevi kopumā.. un melnais humors, kas ir amerikāņiem tuvu nestāv britu melnajam humoram, vienīgi amerikāņiem viņš biežāk nolaižas līdz kājstarpei, bet nebūt ne obligāti..        Read 1 - Post   par miegu    11:18pm 29/01/2019   kāpēc zinātnieki meklē zāles no nepieciešamības mirt, bet neviens nemeklē zāles no nepieciešamības gulēt?        Read 3 - Post   par ilgošanos    01:45pm 29/01/2019   dažreiz man sāk šķist, ka es ne tik ļoti ilgojos tieši pēc mājām, kā pēc Eiropas...        Post   Par karu un infrastruktūru un ugunsgrēkiem un arhitektūru    12:17am 28/01/2019   Šis man piezīmēs karājas jau kopš novembra un rakstīt to biju plānojis savā ceļojumu blogā, bet pārāk daudziem mani secinājumi var izklausīties pārlieku nepolitkorekti, tāpēc labāk šeit, kur neviens nelasa. Tātad, divas tēzes/secinājumi iz dzīves un ceļojumiem Amerikā: 1) Es uzskatu, ka tas, ka Eiropa šobrīd ir krietnu gabalu priekšā ASV infrastruktūras jomā un daudzās citās, ir karu nopelns. Jeb, Amerika ir visai atpalikusi tāpēc, ka šeit pārāk sen nav bijis karš [no ‘karojoša’ pacifista puses skaļš apgalvojums, es zinu]. 2) Pēc Amerikas pilsētā dominējošās arhitektūras var aptuveni pateikt, kuros gados pilsētā ir bijis postošs ugunsgrēks, zemestrīce vai cita kataklizma, kuras rezultātā ir gājusi bojā liela daļa no apbūves. Ja otrais ir pretty obvious un skaidrot īpaši nav vajadzības, tad pirmo gan laikam būs jāpaskaidro. Un tā kā es esmu sasodīts grafomāns, pāris vārdos paskaidrošu arī otro tēzi. ( pāris vārdos nesanāca )        Read 10 - Post   par ceļošanu    04:59pm 27/01/2019   Man šķiet, ka ceļojumi padara mani labāku. Kādreiz, pirms gadiem 5-8 jau šeit rakstīju, ka ik pa laikam atkārtoju sev muga’s, parasti ļoti iecietīga un nekad nevienu nekritizējoša un nenosodoša vārdus kaut kad nez kādā sakarā ‘Lords, tu esi pārāk neiecietīgs’. Tas ir visnosodošākais (un laikam vienīgais nosodošais), ko viņš man ir pateicis mūsu padsmit gadus ilgās draudzības laikā. Un ik pa laikam nonākot kaut kādās situācijās, kad es savā galvā par kādu nodomāju kaut ko, manī atkal skan šie vārdi. Un tad es sakautrējos un cenšos vairāk sliktas lietas par cilvēkiem nedomāt, nemaz nerunājot par verbalizēšanu. ( blah-blah )        Post   par manu fotoskolu    01:20pm 27/01/2019   Fotoskola šeit izskatās kā komūna. Daudzi šeit ir pabeiguši pilna laika studijas un ik pa laikam atgriežas uz dažādām darbnīcām. Ir tādi, un tādu ir visai daudz, kas regulāri reģistrējas uz ilgtermiņa darbnīcām ar galveno mērķi - lai varētu legāli šeit atrasties. Cilvēki maksā $600 par iespēju divus ar pusi mēnešus darboties fotolaboratorijās un komunicēt ar tādiem pašiem. Ir tādi, kurus es šeit esmu saticis jebkurā nedēļas dienā, kad ir sanācis būt, vienmēr ar paplātēm ar svaigi noprintētām bildēm. Un tad viņi rāda viens otram savus darbus un jūsmo par to, cik kaimiņam labi sanācis tas vai cits moments. ( tālāk tikai man interesanta mana pieredze ar nodarbībām un pasniedzējiem )        Post   par grafomāniju    12:28am 24/01/2019   kā atpazīt grafomānu? nu, ja viens bloga ieraksts ir 32 tūkstoši vārdu, domāju, ka tas var liecināt par zināmu grafomāniju...        Post   par dzeņiem    12:43pm 20/01/2019   Los Andželosā redzēju dzeni ar sarkanu galvu kā multenēs (Acorn woodpecker [Melanerpes formicivorus], apdzīvo ASV rietumu krastu līdz Kanādas robežai un uz dievidiem areāls stiepjas līdz Bogotai)... pirmā doma bija - dzeņiem jābūt sarkanai galvai, lai nomaskētu asinis no pārsistās galvas...        Post   par sniega apokalipsi    12:26am 19/01/2019   nu tā, ja es tuvākajās dienās neko nerakstu, es esmu miris... vismaz tā izklausās.. uz nedēļas nogali sola kaut ko meteoroloģiski nesaprotamu, cilvēki gāž apkārt veikalus iepērkot pārtikas rezerves, arī mūsu saimniece mūs mudināja piebiedroties gatavošanās pasākumiem... šodien atrakstīja fotoskola, ka nedēļas nogalē visas nodarbības atceltas un skola būs ciet, ziņa beidzas ar vārdiem "Enjoy the snow and stay safe!"... jāsaka, ka sniega pie mums nav... oktobra beigās uzsniga diezgan bieza kārta un turējās nedēļas divas... un tagad naktīs noslīd līdz pat mīnus 14 grādiem, bet pa dienu ir plus divi un nereti līst... drēgns un nepatīkams laiks... gribu redzēt, kā sniegs paralizē Bostonu...        Read 4 - Post   par veselības aprūpi ASV    12:28am 17/01/2019   ASV manā izpratnē ir divas nozīmīgas materiālās problēmas - maksas izglītība un maksas veselības aprūpe.. nevienam nav noslēpums, ka ar veselības aprūpi ASV ir visai švaki - gandrīz visa veselības aprūpe ir maksas un diezgan dārga.. ārsti ir viena no labāk apmaksātajām profesijām, labi ārsti šeit dzīvo ļoti labi.. pastāv veselības apdrošināšana, bet tā ir ļoti dārga un pieejama vidējai šķirai, zemākajai šķirai ne pārāk... zemākajai šķirai ir pieejamas dažādas sociālās programmas, bet visai ierobežotā apjomā.. piemēram, ja es neesmu apdrošināts, ātrās palīdzības izsaukums man maksās no 150 līdz 3000 dolāriem... ja aizved uz slimnīcu un notiek kaut kādas manipulācijas, cipars var sasniegt vairākus desmitus tūkstošu.. skaidrs, ka es trīsreiz padomāšu, vai saukt ātro palīdzību, pat neskatoties uz to, ka apdrošināšana man ir... jo ir vēl arī pašrisks.. bet nu labi, tās ir visiem zināmas lietas, nekādu Ameriku es šeit neaklāju (atvainojos par kalambūriņu).. tā pilnīgi mirt arī šeit nevienam īsti neļauj... jā, cilvēki nonāk parādos, bet ir dažādas formas, kā no šiem parādiem vēlāk tikt laukā.. mani vairāk mulsina psihiskās veselības aprūpe, ar to viss ir vēl skumjāk.. tātad, parasti apdrošinātāji nevēlas segt psihiskās veselības aprūpes izdevumus, vidēji 1 psihiatra apmeklējums maksā ap 600 dolāriem, mazākais, cik ir redzēts bija ap 300 dolāriem, bet tā nebija pilnvērtīga prakse, bet studenta prakse... maksimālā cipara nav, bet ārstu, kuri ņem par apmeklējumu vairāk par tūkstoti var atrast cik uziet, tie jau ir profesionāļi ar labu reputāciju... ja šo ciparu nesedz apdrošināšana, skaidrs, ka par psihiatra apmeklējumu jāmaksā pašam pacientam vai viņa ģimenei... un tie, protams nav vienīgie izdevumi, vēl ir medikamenti, bet ja gadījumā notiek hospitalizācija, cipari kļūst pavisam iespaidīgi.. skaidrs, ka šajos apstākļos piespiedu hospitalizācija būt nevar (ar retiem izņēmumiem), bet arī Eiropā ir jābūt kādam baigajam recidīvam, lai kādu hospitalizētu piespiedu kārtā... un tā nu sanāk, ka šeit visi trakie ir savā vaļā... lielākoties psihiski slimi cilvēki nav apkārtējiem bīstami, bet tā psihiskā pasaule viņiem ir tik ļoti smalka un neparedzama, ka droši nekad nevar zināt.. sabiedriskajā transportā ļoti reti sanāk braukt, kad nav kāda 'īpaša' pasažiera - tiesības viņiem nedod, tāpēc pārvietojas sabiedriskajā transportā... sanāk atskatīties uz visādām dīvainībām.. bet galvenais - bezpajumtnieki - ASV un Kanādā ļoti liela daļa bezpajumtnieku ir garīgi slimi.. cipari ir dzirdēti ļoti dažādi, no divdesmit līdz pat sešdesmit procentiem.. maksimālais, ko esmu dzirdējis bija 80%, bet šeit ir atkarīgs no tā, ko mēs traktējam kā psihisku saslimšanu, nosliece uz klaiņošanu, būtībā, jau savā pamatā ir psihiska novirze.. kaut gan Amerikā ir vēl viena bezpajumtnieku kategorija - cilvēki, kuri atbrauc dzīvot/strādāt/studēt uz citu pilsētu un negrib maksāt milzīgās naudas par dzīvokli... samērā regulāri var sastapt jaunus, pieklājīgi ģērbušos cilvēkus ar koferiem.. bet nu jā.. bezpajumtnieku uzvedība arī ir vērota ļoti dažāda, sevišķi jautri bija Kalifornijā.. piemēram, Los Andželosā ir veselas kartona un telšu pilsētas.. bet bezpajumtnieku ir drausmīgi daudz praktiski visās lielajās pilsētās, kur mēs pabijām - Ziemeļos nedaudz mazāk, bet dienvidos dažkārt ir sajūta, ka vairāk, kā pārējo.. cilvēki dejo uz ielām, kliedz uz garāmgājējiem, gulēšana šķērsām trotuāram ir pilnīgi normāla parādība, sevišķi, ja apakšā ir metro tunelis... grūti saskaitīt cik reizes es esmu tumsā gandrīz uzkāpis gulošiem vai sēdošiem bezpajumtniekiem.. divas reizes redzēju, kā bezpajumtnieki masturbē uz ielas, viens to darīja pagriezies pret mašīnu, cits uz metro stacijas trepēm.. un pagaidām šai situācijai risinājuma nav - ja nevari samaksāt par ārstēšanu, ja tev nav ģimenes, kura par tevi var parūpēties, varbūtība nonākt uz ielas ir visai liela.. visai skumji...        Read 8 - Post   par amerikāņu atsaucību    02:28am 15/01/2019   šodien sporta zālē sanāca interesants šablona plīsums... biju jau gandrīz pabeidzis, bet vai nu uz kājām pārāk lielu svaru uzliku vai arī tam bija citi iemesli, bet kad pabeidzu pietupienus sapratu, ka esmu sasvīdis (kas ar mani parasti nenotiek) un asinsspiediens debesīs... nolēmu, ka gan jau nekas traks un apsēdos taisīt nākamo vingrinājumu, paņēmu pavisam mazu svaru, uztaisīju pirmo piegājienu un sapratu, ka ja tūlīt pat netikšu svaigā gaisā, zaudēšu samaņu... kā gāju caur visu zāli, kāpu lejā pa trepēm, gāju caur lobiju īsti neatceros, atceros tikai kā sašaurinājās redzes leņķis un es redzēju tikai to, kas bija precīzi tieši priekšā... atceros, ka durvis atvērās pašas no sevis, kaut gan parasti viņas tā nedara, bet biju tām bezgala pateicīgs... izgāju laukā, nokritu sēdus pie sienas desmit metrus no durvīm un brītiņu turpināju slēgties laukā... bija kādi -9 grādi, bet aukstumu nejutu... kad nedaudz sāka atgriezties apziņa pirmā doma bija 'ak, dies', tā taču ir Amerika, man taču tūlīt visi metīsies palīgā... kaut kā jātiek projām no šejienes!'... tā es domāju, bet cilvēki gāja iekšā un ārā un gāja man garām mani praktiski nemanot... cilvēki, kuri parasti pieiet klāt katram, kurš izskatās pazudis uz ielas, vai cenšas izsaukt ātro palīdzību katram bomzim, kurš vārtās uz ielas savu vēmekļu peļķē... no vienas puses biju priecīgs, ka man nav jātērē spēki atvairot palīdzēt gribētājus un man apkārt nestājas cilvēku pūlis, no otras puses šokēja tas, ka visi iet garām absolūti ignorējot pusguļošu uz asfalta indivīdu vienā t-kreklā -9 grādos... kad radās sajūta, ka apziņa ir apgriezusies, saņēmos, piecēlos kājās, uzrakstīju sievai ziņu skaipā, ka es jau pabeidzu treniņu, ja nu gadījumā sāk mani meklēt zālē, savācu arī Kindlu un austiņas, kurus es visu šo laiku nēsāju līdzi, un aizgāju uz ģērbtuvi.. tuvojototies ģērbtuvei sapratu, ka tūlīt filma noslēgsies... brīdī, kad iegāju iekšā, uzbruka sviedru smaka, karstums un bezgaiss... biju domājis apsēsties pasēdēt, bet sapratu, ka šeit arī palikšu, pagrābu no skapīša mantas (par laimi, atslēga palika pie somas, bet soma bija pie Regitas, tāpēc skapītis nebija aizslēgts) un ar visu čupu mantu devos uz lobiju, cerībā, ka paspēšu iziet uz ielas pirms zaudēju samaņu, bet sliktākajā gadījumā - lobijā ir krēsli... kad līdz krēsliem palika divdesmit metri, sapratu, ka eju velkoties gar sienu un metot nost piekārtās rāmīšos bildes.. neredzēju cilvēku reakcijas, kas gāja garām, jo vienīgais, ko redzēju tanī brīdī - tālie krēsli lobijā... kad bija desmit metri, krēsli pazuda, tad atkal parādījās kādu divu metru attālumā un precīzi izrēķinājis metos uz priekšu un nokritu uz viena no tiem... tā, ar visām mantām - ziemas jaka un džemperis, zābaki, telefons, lielās austiņas un Kindls, viss klēpī, sēdēju saļimis, kamēr nepiegāja Regita un nepainteresējās, kur es pēkšņi pazudu... tanī brīdī sapratu, ka varu atslābināties un visas mantas nokrita uz grīdas... tām sekoju arī pats... un tikai, kad Regita saprata, ka kaut kas nav kārtībā un es netēloju, kad es spēju viņai pateikt, ka šķiet, ka kaut kas ar sirdi un ka mani tūlīt atstās samaņa, kad Regita sāka lauzīt rokas un domāt, ko darīt, pie mums pienāca vīrietis, kurš strādā recepcijā un, pēc idejas, visu laiku mani redzēja, ieskaitot - pa stikla durvīm, kad es sēdēju laukā... vīrietis piedāvāja palīdzību vai izsaukt ātro palīdzību.. no palīdzības atteicāmies, bet piekritu pāriet uz mīkstajiem krēsliem lobija otrajā pusē... tur bija iespēja atlaisties, ko es gan neizmantoju... pēkšņi šī lobija daļa atbrīvojās... ja līdz tam bija brīva viena vieta, kurā es arī iegāzos, pēkšņi viss kļuva tukšs... apziņa pamazām sāka atgriezties, bet sāka stipri tirpt abas rokas... nu jā, tad gan vīrietis no lobija ik pa brīdim pienāca un painteresējās vai kļūst labāk... beigās stādījās priekšā un pateica, ka ir strādājis ātrajā palīdzībā, sāka ievākt anamnēzi un noskaidrot simptomātiku... pamērījis pulsu noteica, ka kādu brītiņu jāpasēž un ja nepaliek labāk, tad gan būs jāsauc ātrā palīdzība... tāda lūk slavētā Amerikāņu izpalīdzība... es, protams, priecājos, ka pie manis nelīda ar palīdzības piedāvājumiem, man tas ļoti nepatīk... bet ja kādam patiešām būtu slikti un no apkārtējo uzmanības būtu atkarīga dzīvība, izskatās, ka Amerikā, tieši tāpat kā Latvijā, izredzes būtu vājas.. bet atkal... iespējams, ka viss atkarīgs no vietas - ejot pa ielu sveši cilvēki sveicinās, sporta zālē ļoti reti gadās, kad kāds sasveicinās, kaut gan četru mēnešu laikā, jau visas sejas pazīstamas... šeit katrs vairāk pats par sevi... nu un arī tas, ka tādi īstie amerikāņi parasti tomēr neizvēlas iet uz YMCA, tās ir sporta zāles dažādiem imigrantiem, sociāli zemāku slāņu pārstāvjiem un bērniem/pusaudžiem.. īstie amerikāņi neies uz sporta zāli par 50 dolāriem mēnesī vai 80 dolāriem no pāra, viņi labāk maksās 200 un ies tur, kur nav indiešu, nēģeru, meksikāņu un citu zemāko kārtu pārstāvju...        Read 2 - Post   par primitīvismu    01:19am 11/01/2019   neliela grēksūdze, pateicoties kurai es varētu zaudēt pusi draugu (ja viņi to lasītu, protams) ( draugiem nelūrēt )        Read 18 - Post   par fotoskolu un sabiedrisko transportu ASV    01:23am 09/01/2019   šodien sākās nodarbības Jaunanglijas fotogrāfijas skolā, mācīšos 'advanced darkroom'... pagaidām ar visu ļoti apmierināts, gaidīju, ka būs triviālas, garlaicīgas lietas... gluži iesācējs neesmu, bet pagaidām man ir par sarežģītu.. nu, galvenokārt tāpēc, ka es biju pieradis visu darīt uz intuīciju, bet šeit pret intuīciju izturas ar nicinājumu un liek katru soli pamatot zinātniski - 'šo ir jānobildē tā, lai var attīstīt normal development tehnoloģijā un printēt uz 3 kontrasta papīra'... es vispār neiztēlojos kā kaut kas tāds ir iespējams, bet nu... mācīsimies.. ja izturēšu, no šejienes aiziešu ar pamatīgu zināšanu bagāžu... nepatīkamā lieta - reklāma bija salti meli - skola nodrošina tikai ar laboratorijas aprīkojumu un ķīmiju, fotoaparātam jābūt savam (reklāmā bija minēts, ka dos 4x5 formātu uz to laiku, bet izrādās, ka tikai viens uz klasi, veiksmīgi sagadījās, ka pats nopirku kāreiz), filma pašam jāpērk un 4x5 filma it nemaz nav lēts prieks... ļoti ceru, ka vismaz fotopapīru dos... nu, un pozitīvi ir tas, ka man tagad ir caurlaide un trīs mēnešus 24/7 varu izmantot skolas laboratoriju... ok, tagad skumjais moments - uz turieni braucu ar autobusu no pieturas, kuras nav (google un city mapper rāda, bet dabā viņas nav - Amerikā tā gadās, ka pašam jāzina, kur pieturas, ka dabā viņas nekādi nav apzīmētas, bet šeit arī šoferis, kuru izdevās apturēt, apstiprināja, ka pieturas nav... teica, ka nākamreiz ja tā notiek, lai slēdzu telefonā lukturi un spīdinu šoferim acīs, garantēti paņemšot :D ), aizbraucu līdz pārsēšanās pieturai un nākamais autobuss aiztaisīja durvis deguna priekšā... nākamais autobuss pēc 40 minūtēm, nodarbība sākas pēc pusstundas... ar Lyftu par 11 dolāriem paspēju tikt gandrīz laikā... atpakaļ bija interesantāk - city mapperis parādīja, ka ar trīs autobusiem varot tikt, ar diviem nobraucu un trešais jau bija aizgājis... atkal jāgaida stunda... labi, ka netālu bija metro līnija... rezultātā līdz mājām braucu vairāk par divām stundām nomainot 6 transporta līdzekļus, pa ceļam nonākot centrā, kur kādā metro stacijā Regitu satiku, arī brauca uz mājām... nedaudz par traku... kājām būtu jāiet 2 ar pusi stundas, bet ar sabiedrisko sanāk gandrīz tik pat ilgi.. sabiedriskais Amerikā ir drausmīgāks, kā nabadzīgākajās trešās pasaules valstīs... Bostonā vēl skaitās labs, patiesi neefektīvs tas ir Kalifornijā, ar to arī visās ASV pazīstams... to mēs pirms nedēļas izbaudījām arī uz savas ādas...        Read 4 - Post   par gaumi    11:07pm 07/01/2019   dažreiz šokē tas, cik švaka man var būt gaume.. sevišķi tas ir skumji ņemot vērā, ka pats sevi uzskatu par estētu...        Post   par jātnietku    04:26pm 05/01/2019   Ak, jā, es tak aizmirsu palielīties (bet tas ir svarīgi, jo dažreiz lietas datēju ceļojot atpakaļ pa saviem ierakstiem cibā), ka vakar beidzot saņēmu savu Ziemassvētku dāvanu sev - Horseman 450... tagad man ir visi trīs izplatītākie lielie formāti, turklāt, dažādu profesionalitātes pakāpju. Viss aizsākās pirms pieciem gadiem, kad es sāku eksperimentēt ar filmu un izvirzīju sev par mērķi piecu gadu laikā iemācīties bildēt uz lielā formāta. Viena no nedaudzajām apņemšanām manā mūžā, ko esmu piepildījis, turklāt nedaudz ātrāk par plānoto un ar neiedomājamu baudu. IDigitālais formāts tagad ir garlaicīgs un uz digi tikai fotosesijas sākumā bildēju, iesildīšanos. Pirmais bija FK 13x18 - krievu kaste, izskatās smuki un antīki, kaut arī samērā jauna. Principā, dāvana no Regitas aizpagājušā gada Ziemassvētkos/Jaungadā. Precizitāte nekāda, smuku bildi uzņemt var, bet baigi jāpiepūlas, objektīvs mega-mīksts, bet ne labā nozīmē, būtībā - mākslai ļoti laba kamera, jo nekad nezini, kas/vai sanāks beigās. Collās formāts 5x7 - vidējais no standarta lielajiem formātiem. Otro nopirku sev pagājušajā ziemā pa vasarā Rāznā burājot sapelnīto naudu - mana dārgākā kamera, arī skaitot digitālās - Burke & James Grover 8X10... fantastiska kamera, es beidzot sapratu, ko nozīmē kvalitāte lielformāta fotogrāfijā. Labs, ass stikls un lielākais no standarta lielajiem formātie - 8x10 collas. Sanāk ļoti skaisti, bet ir viens liels trūkums - precizitāte nav perfekta, asums periodiski nositas liekot iekšā kaseti, turklāt, pa gadu man tā arī nav izdevies viņu kārtīgi nofiksēt uz statīva. Turpināšu pie tā strādāt. Un tagad kļuvu par mazākā un visbiežāk sastopamā formāta īpašnieku - 4x5 collas. Izmērs ir maziņš, taču kamera ir moduļu tipa, kas nozīmē, ka par salīdzinoši nelielām naudām (nu, noteikti neiztērējot tik daudz, cik par Groveru samaksāju) varu viņu palielināt līdz tiem pat 8x10, bet paliekot pie lieliskas precizitātes. Šī jau ir pro gala kamera un operēt ar to ir bauda. Man šeit - Amerikā nav statīva, bet pat uz galda sanāca salikt tā, ka kamerai esot no sāna un augstāk portatīvā ekrāns uz fokusēšanas stikla ir bez distorcijām un perfekti ass. Sajūsmai nav robežu. Un jā, bildēt 4x5 ir arī lētāk un parocīgāk plenēros, kā 8x10 :D Bet nez vai tas mani atturēs no 8x10 stiepšanas, nedomāju, ka mazais formāts dos tādu pašu burvību laukā, šis drīzāk būs studijas variants. Kad man būs studija...        Post   par blogošanu    04:22pm 05/01/2019   apsveru domu uztaisīt blogu Mediumā un rakstīt par ceļojumiem angļu valodā, bet man jau pārāk daudz laika paņem rakstīšana latviski, ja vēl jādublē... un kāpēc man to vajag? dīvainas man dažreiz tās idejas... labāk sāktu darīt lietas, kuras esmu apņēmies izdarīt Amerikā, piemēram, uztaisītu jaunu mājaslapu burāšanai Rāznā, vai savu mājaslapu pārtaisītu un atjaunotu ar aktuālām bildēm (kas nav darīts kopš 2015. gada)... blogošana paņem pārāk daudz no mana laika, sevišķi, ņemot vērā, ka mani īpaši neviens tāpat nelasa un visu, pārsvarā, priekš sevis rakstu...        Post   par Indiju    11:04am 05/01/2019   ( labāk nevērt, šis ir nepolitkorekti pat priekš manis )        Read 4 - Post   par 2018. gadu    03:26pm 04/01/2019   tradicionāli - iepriekšējā gada kopsavilkums ( spilgtākie gada notikumi )        Read 4 - Post   par braukšanu Amerikā    12:10am 31/12/2018   pa rietumu krastu pa pēdējo nedaudz vairāk par nedēļu nobraukti nepilni 3 tūkstoši jūdžu jeb nepilni 5,5 tūkstoši kilometri... izbraukti seši štati un neskaitāmas pilsētas aiz muguras... āsaka, ka Amerika tiešām ir radīta autotransportam - es esmu lauku braucējs un pat Rīgā ļoti nelabprāt lienu ar mašīnu - labi jūtos kalnos un laukos, bet pilsētā un uz trases ar blīvu satiksmi mulstu un man ir sajūta, ka visiem traucēju un ļoti nogurstu... tad nu lūk, ASV, kaut arī ar nelielu piespringšanu normāli braucu pa Santa Fe, Las Vegasu, San Diego, San Francisko un pat nedaudz pa Los Andželosu, nemaz nerunājot par visādām mazākām pilsētelēm... ir ok, Amerikā, lai arī neperfekta auto ceļu organizācija, tomēr satiksme ir organizēta tā, ka var braukt pat idiots, t.i. - es... pa visu laiku saņēmu tikai vienu signalizēšanu vakar naktī pārkārtojoties nepamanot mašīnu aklajā zonā... un vienreiz pirms nedēļas gandrīz taranēju mašīnu šādā pat situācijā, arī naktī... ergo, vienīgā problēma - pārkārtošanās uz trases ar sešām joslām braucot ar 120km/h naktī... taisnība ir, pa Ameriku tomēr ir jābrauc ar mašīnu, tad vismaz kaut ko var redzēt...        Read 2 - Post   par normālumu    10:56pm 30/12/2018   un stulbākais ir tas, ka man šeit tagad jau viss liekas normāli... pieci mēneši, bet viss jau šķiet normāli... tas galīgi nav normāli... atgriežoties Latvijā es jau Latviju salīdzināšu ar ASV, t.i., es vairāk nepamanu daudzas lietas un tagad Latvijā daudz kas liksies dīvaini... mja...        Post

lord Friends Info Calendar Lord     skip     Backward Forward