par manu fotoskolu
Fotoskola šeit izskatās kā komūna. Daudzi šeit ir pabeiguši pilna laika studijas un ik pa laikam atgriežas uz dažādām darbnīcām. Ir tādi, un tādu ir visai daudz, kas regulāri reģistrējas uz ilgtermiņa darbnīcām ar galveno mērķi - lai varētu legāli šeit atrasties. Cilvēki maksā $600 par iespēju divus ar pusi mēnešus darboties fotolaboratorijās un komunicēt ar tādiem pašiem. Ir tādi, kurus es šeit esmu saticis jebkurā nedēļas dienā, kad ir sanācis būt, vienmēr ar paplātēm ar svaigi noprintētām bildēm. Un tad viņi rāda viens otram savus darbus un jūsmo par to, cik kaimiņam labi sanācis tas vai cits moments.
Manā grupā ir 9 cilvēki. Pasniedzējs strādā ar diviem ieskaitot mani. Tagad trešais ir nopircis lielformāta kameru, tāpēc viņam ir daudz jautājumu un viņš arī ir sācis epizodiski parādīties nodarbībās. Pārējie ir komūna. Attīstot filmas vai bildes ir ļoti daudz laika un, protams, visi grib runāties. Un ja es runāt negribu un sarunās iesaistos tikai pieklājības robežās, uz mani skatās ar zināmām aizdomām.
Pieeja pasniedzējiem dažāda. Advancētajās darbnīcās, kuras man turpināsies līdz marta vidum, pasniedzējs ir drausmīgi principiāls. Visam ir jābūt zinātniski pamatotam, ‘uz aci’ darīt neko kategoriski nedrīkst. Ja ūdenim ir jābūt 68 grādiem pēc Fārenheita, tā temperatūra nedrīkst atšķirties ne par pus grādu. Un viss ar rociņām. Nekādu automātisko maisītāju vai sildītāju. Pudele ar sasaldētu ūdeni dzesēšanai, ūdens no karstā ūdens krāna - sildīšanai. Un viss jāreģistrē. Es tā neesmu pieradis, man parasti viss ir galvā (no kurienes, protams, viss laimīgi izkūp pat līdz procesa beigām) un lielu daļu lietu daru ‘uz aci’. Nekad, piemēram, nebūtu iedomājies, ka man būs jāpērk eksponometrs. Es taču diezgan labi spēju uzminēt apgaismojuiu. Izrādās - nē. Visam ir jābūt perfekti un pamatoti.
Pasniedzējs tipisks amerikānis - kovboju zābaki uz galda un ‘loka iekšā’ savu mikroviļņu krāsniņā gatavoto lazanju. ‘O, paskat tik, šis ir fantastiski, absolūti lieliski [skrien apkārt un visiem rāda], jūs varat iedomāties? Paskatieties uz šīm ēnām, uz šiem vaigu kauliem… tā, bet cik tev bija ekspozīcija? aha… un Tu gan jau aizmirsi par diafragmu? nē? hm… nu bet šitā gaisma šeit… vajadzēja labāk no šīs puses…’ Šādi šeit strādā teju visi pasniedzēji, ar kuriem ir sanācis saskarties - sākot ar peldēšanu un beidzot ar … ar foto.

Un tad ir manas tintaipa un ambrotipa nodarbības. Pasniedzējs ir tipisks amerikānis. 20 gadus nodarbojas ar alternatīvo fotogrāfiju. Pasniedz Providences dizaina augstskolā, kā viespasniedzējs ir bijis visur kur, sākot no MIT un beidzot ar… nu… daudz kur. Naudu pelna mācot cilvēkus šaut no šaujamieročiem. Fano par beizbolu un uz nodarbību atstiepj mērinstrumentus, atver recepti un sāk jaukt fiksāžu. Uzjauc, līdz galam nesamaisa, pārlej fiksāžas traukā, nolej biezumus. Pakasa galvu un sāk ar saujām bērt klāt nātrija tiosulfātu. Arguments - man patīk, kad ir stiprāks. Vairāk mērinsturmentus neizmantoja. Viss pilnīgi uz sajūtām - šajā procesā nevar neko nomērīt, viss ir jāeksperimentē. Pieredze un eksperiments. ‘Man ir cimdi un priekšauti kaut kur, bet es jums nedošu, sāciet pierast pie neatmazgājamiem sudraba traipiem’. Tas labi. Sevišķi, ņemot vērā, ka no visas grupas es esmu vienīgais, kam ir bijuši sudraba traipi uz rokām un es zinu, ka ar tiem jāstaigā no nedēļas līdz divām un tie liek rokām izskatīties pēc… pēc ļoti netīrām rokām. Un, ka atskaitot mani, neviens no šiem cilvēkiem nekad to nedarīs mājās. Viņi nāk iemācīties interesantu tehniku un dabūt sev smuku tintaipa portretu.
Kopumā, inteliģenti un jautri. Nepārtraukts ‘bla-bla-bla’, sarunas par sportu, urīnu, krēpēm, un dažreiz fotogrāfiju. ‘Mani vienreiz uzaicināja uz (ne ta Jēla, ne ta kaut kas cits tepat apkārtnē) … , tur visi atnāk kaklasaitēs. Es visiem iedevu paostīt kolbu ar attīstītāju. Redziet, viņš tādā urīna krāsā. Tad nu lūk, viņi osta un es viņiem saku ‘tas ir mans urīns’. Viņiem nepatika. Vairāk mani neaicināja’. Apmēram gaisotne skaidra. ‘It’s important to get fun. And I don’t care of results’.

Tā ka vienās un tajās pašās Jaunanglijas fotogrāfijas skolas sienās. Pat vienā dārkrūmā, divas kardināli pretējas attieksmes. Un abos galos es jūtos, ka priekš manis par traku. Es pats laikam kaut kur pa vidiņu. Iespējams, ka tāpēc man arī nekas īsti nesanāk.