| par ceļošanu |
|
|
| 06:57pm 28/12/2018 |
| |
vēl nemēģināju, jo Eiropas, bet kad atgriezīšos, noteikti izmēģināšu, izskatās jauks serviss piedzīvojumu meklētājiem - https://app.eightydays.me/ |
|
| |
|
Post |
| |
| par katolicismu |
|
|
| 12:02am 26/12/2018 |
| |
šis gads tāds savāds - Lieldienas Seviļas katedrālē, Ziemassvētki Las Vegasas katedrālē... mja... |
|
| |
|
Post |
| |
| par skaistām valstīm |
|
|
| 04:01pm 19/12/2018 |
| |
'skaista valsts' manā izpratnē ir pilnīgi nejēdzīgs vārdu savienojums, līdzīgi, kā 'ēdams ēdiens' vai 'mīļa mamma'... es nekad neesmu bijis nevienā valstī, kura man nešķistu skaista... ir daudz valstu, kuras man nav interesantas, piemēram, tādas ir lielākā daļa centrāleiropas valstu, bet apgalvot, ka tā pati Vācija vai Beļģija nav skaista būtu pilnīgi aplami, tās ir ļoti skaistas valstis.. vietām... kaut arī man pilnīgi neinteresantas... tas gan var būt arī no tā, ka ne īpaši labi tās esmu iepazinis, bet still... |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
| par amerikāņu sarkasmu |
|
|
| 11:09am 19/12/2018 |
| |
vakardienas Ziemassvētku dinnerpārtijā Regitas priekšnieks - amerikānis dzimis indiešu vecākiem Zambijā ar Lielbritānijas pasi, stāstīja, ka katru gadu 4. jūlijā apsveic visus savus britu draugus.. |
|
| |
|
Post |
| |
| par ampīru |
|
|
| 02:04am 18/12/2018 |
| |
jā, jā, Staļins bija briesmonis, gan jau, ka tā arī bija... kas to tagad vairs var noskaidrot? skaidrs, ka cilvēks viņš nebija labs, bet par vienu vienīgu lietu gan post-padomju telpa viņam ir milzīgu pateicību parādā - par staļinlaika ampīru... diemžēl, šīs ēkas iet zudumā un reti kļūst par arhitektūras pieminekļiem un tiek aizsargātas... ir redzēti visai skumji eiroremontu rezultāti (cilvēkiem, kuri vēsturiskām ēkām taisa eiroremontu, principā, būtu pirkstus pa vienam nost jācērt - par katru tādu gadījumu), regulāri var redzēt graustus, kuri tiks nojaukti jebkurā brīdī... pagaidām mēs (ar 'mēs' es saprotu vairumu valstu, ne tikai Latviju) neprotam sargāt vēstures liecības... vakardien lasīju Adubona Amerikas putnu četrdesmit otrā gada daļēju faksimilu (Adubona ilustrācijas ar pievieotiem četrdesmit otrā gada tekstiem)... kopš Adubona laikiem daļas no viņa zīmētajiem un aprakstītajiem putniem jau sen vairāk nav, bet pie Milzu alka (Plautus Impennis) ir rakstīts sekojošais "Range: Now extinct. Last one killed in Iceland in 1844. Formerly bred on Funk Island, Newfoundland, the Faroes, Orkneys, etc. Wintered south to Massachusetts, and (casually) Florida; and Spain. This bird was the Arctic analogue of the Antarctic Penguins. Had it survived into the Twentieth Century, protection might have saved it. Slaughtered, however, for food and feathers, it was wiped out before human beings had achieved the appreciation of birds that, today, makes their conservation possible."
Kaut kurā brīdī cilvēce attapsies, ka arī šis tas no padomju arhitektūras ir vērtīgs. Patiesībā, Padomju Savienībā bija krietni vairāk labas un skaistas (gaumes, protams, mēdz atšķirties) arhitektūras, kā mēs esam raduši domāt. Bet baidos, ka tik nesanāk, kā ar milzu alkiem - kad mēs to sapratīsim, būs jau daudz par vēlu, lai kaut ko glābtu.
Un jā, šeit, Amerikā, ar visu tās viktoriānismu, edvardiānismu, jūgendu, neoklasicismu labākajās Vitrūvija tradīcijās, dīvainajām gotikām un barokiem, nemaz nerunājot par visu iespējamo postmodernisma spektru, šeit man trūkst banāla Rēzeknes I stacijas rajona Staļina ampīra. |
|
| |
|
Read 16 - Post |
| |
| par vairāksolīšanu |
|
|
| 12:09am 18/12/2018 |
| |
|
music: The Third and The Mortal - Drone
|
nu un kā man tagad darīt? netīšām iemaldījos ībejā un tur izsolē tirgo Horseman 450 (4x5 collu) kameru... man ir draņķīga krievu (5x7 collas) - smuka lomogrāfija sanāk; un vidēji laba amerikāņu (8x10 collas) kamera - ja sanāk neizkustināt, bildes sanāk fantastiski labas, bet fokuss ir nopietna problēma, jo visa danco un kad nofokusē, liekot kaseti teju vienmēr par pāris grādiem izkustas un fokuss aiziet ellē.....
Horseman ir visai augstas kvalitātes mehānismi un savienojumi un viņu tirgo ar diezgan nesliktu stiklu... bet naudas liekas nav... bet ļoti gribas... ja man Amerikā būtu kamera, es varētu kaut ko šeit pabildēt, dzīve kļūtu nedaudz rožaināka... no otras puses, es jau esmu pierakstījies uz fotokursiem, kur uz trīs mēnešiem dod lietošanā 4x5 collu kameru... uff... dilemma, dilemma... ienīstu ībeju :P 4 stundas un 15 minūtes, lai izlemtu...
UPD: nopirku tomēr... eh... |
|
| |
|
Post |
| |
| par The Third and The Mortal |
|
|
| 11:26pm 17/12/2018 |
| |
|
music: The Third and The Mortal - Oceana
|
pēdējās dienas kārtoju diskos lietas un tur ir milzīgs daudzums korespondences un piezīmju sākot ar 2002. gadu līdz 2006.. un tik ļoti pavilka uz nostaļģiju.. un tad es atradu word dokumentu ar The Third and The Mortal dziesmu tekstiem... šo grupu neesmu klausījies gadus... gadus daudz... noooostaļģiiijaaa.. nezinu, kas var būt sentimentālāks par TT&TM, ja nu vienīgi Persephone, bet tā jau nākamā stadija... tas jau tad, ja to korespondenci patiešām sākšu lasīt...
( vērt vaļā uzmanīgi, gotiski un banāli dziesmas vārdi ) |
|
| |
|
Post |
| |
| par auto Štatos |
|
|
| 01:19pm 14/12/2018 |
| |
ASV var izdzīvot bez personīgā auto... bet to šeit ir grūti nosaukt par dzīvi.. |
|
| |
|
Post |
| |
| par valodas zināšanām |
|
|
| 06:57pm 12/12/2018 |
| |
tas, ko esmu sapratis šeit, Amerikā - tas, cik labi tu zini valodu, gramatiku, cik bagāts vārdu krājums, nevienu īpaši neuztrauc... apkalpojošajā sfērā ir jābūt labai valodai, bet visur citur - ja saproti un spēj paskaidrot, ko domā, viss ok.. neviens īpaši nevērtē tavas spējas... atzīmes liek tikai skolā, darbā ir svarīgi, kas ir galvā, nevis cik daiļrunīgs tu vari būt... piemēram, mūsu saimniece ir ķīniete ir neirofiziologs, strādā laboratorijā un šobrīd nodarbojas ar balstaudu transformēšanu citās šūnās... tai pat laikā viņa angļu valodā pat īsti nevar paskaidrot, ko viņa savā darbā īsti dara.. un saņem visai nesliktu algu... neviens tev neliks atzīmi par labām vai sliktām valodas zināšanām, galvenais, lai spēj profesionāli darīt savu darbu...
nu jā, un vēl ir jāņem vērā, ka pat pie mums - ziemeļos, viena no nozīmīgākajām grupām ir latīņamerikāņi, kuri angļu valodu nezina vispār vai zina 'do-you-do-you' līmenī... |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| par Gūtenbergu |
|
|
| 02:08pm 12/12/2018 |
| |
Wordpress apgreidojās uz v5 un automātiski iet ar gūtenbergu... 15 minūtes domāju par pašnāvību, tad pamēģināju editot pašreiz rakstāmo ierakstu, sapratu, ka viss ir bezcerība un vanitas, metu mieru... nākamajā dienā iegūglēju un izrādījās, ka jau ir plagins, kurš uzliek veco editoru... lejuplādēts jau miljons reižu... nekad nav patikuši visādi mārkdauni, wysiwyg un citas jaunmodīgas fīčas, kuras īsti nepadara dzīvi vienkāršāku, tikai rada vienkāršības redzamību... laikam vienkārši kļūstu vecs un samazinās neirplastika |
|
| |
|
Post |
| |
| par garlaicību #2 |
|
|
| 01:14pm 12/12/2018 |
| |
paldies par atbildēm par garlaicību... vairumam garlaicība saistās ar bezdarbību, bet man bezdarbība nav nepieciešama, lai garlaikotos... man garlaicīgi ir vienmēr, kad nav uzbudinātas smadzenes un tas ir galvenais iemesls, kāpēc es vispār kaut ko daru, kaut kur braucu, vienmēr cenšos izdomāt kā nodarbināt smadzenes.. es nespēju normāli ēst pie galda vai skatīties filmu nedarot neko fonā, nemaz nerunājot par mūzikas klausīšanos... es reti eju uz koncertiem, lai arī mūzika man patīk, jo koncertā nedrīkst paralēli kaut ko darīt... mazo mobilo telefonu laikā es koncertos iemanījos lasīt grāmatas, tagad tas nav iespējams, jo no ekrāna spīduma divas nākamās rindas viebsies... no teātra izrādēm es parasti aizeju pēc pirmā cēliena un lielā daļā koncertu ir tas pats... ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) heda saka, ka viņai garlaicīgi vājos kultūras pasākumos, šo es ļoti labi saprotu, bet man ir garlaicīgi gandrīz visos... un ziņkārību esmu iemācījies apvaldīt, jau kaut kādus gadus nejūtos slikti aizejot no kaut kurienes, kur esmu samaksājis naudu, lai tur atrastos, nemaz nerunājot par lietām, kur naudu maksājis neesmu...
bet darbs, no fiziska darba es mirstu nost no garlaicības, es pat uz trenažieriem eju ar Kindlu, jo citādi ilgāk par pusstundu nespēju to izturēt... |
|
| |
|
Read 12 - Post |
| |
| par garlaicību? |
|
|
| 02:49am 12/12/2018 |
| |
ko jūs darāt, lai cīnītos ar garlaicību? |
|
| |
|
Read 5 - Post |
| |
| par modeļu sejas izteiksmēm |
|
|
| 01:07am 07/12/2018 |
| |
|
music: Moondog - I'm This I'm That
|
ir vismaz viena lieta, ko man būtu vērts pamācīties no modes fotogrāfiem... vispār, man modes fotogrāfija nepatīk, bet šī viena lieta ir tā, ko man ir jāmēģina paņemt - modeļu sejas izteiksmes... paņemsim, teiksim, Stīvenu Mīselu - modeļu sejas izteiksmes ir lieliskas.... tās ir pilnīgi blank... tajās nav nolasāms ne mazākais domu grauds... nemaz nerunājot par ne tik augstās modes fotogrāfijām, kur 100% visām modelēm sejas izteiksme ir 'ņem mani, kamēr karsta'... es vienmēr esmu cietis no modeļu trūkuma, bet kad atnāk meitene un uztaisa dakfeisu vai 'atšauj' dibenu, fotosesija beidzas krietni ātrāk, kā gaidīts, meitene dabū pāris bildes, ko ielikt FB, bet vairāk mēs nekad netiksimies...
viens no foto projektiem, ko plānoju atgriežoties mājās - [brīdinu, ka nekas oriģināls tas nav] klasisko gleznu citāti lielformāta fotogrāfijā... un ja paskatāmies sieviešu portretus renesances laika gleznās (sevišķi ziemeļu renesances), tad tieši šādas sejas izteiksmes es gribu savām modelēm... būs grūti... bet skaisti... |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| par visiem maniem blogiem |
|
|
| 11:43pm 06/12/2018 |
| |
|
music: Moondog - High On A Rocky Ledge
|
Mani esošie un bijušie blogi hronoloģiskā secībā ( deanonimizējos ) |
|
| |
|
Read 6 - Post |
| |
| par subjektīvi objektīvu informāciju par ASV |
|
|
| 11:25pm 05/12/2018 |
| |
ir tieši divi avoti, kuri pilnībā sasaucas ar manu pieredzi ASV
pirmais ir Iļfa un Petrova (tie paši, kuri sarakstīja 12 krēslus un Zelta teļu) grāmata Одноэтажная Америка, kurā viņi apraksta savus piedzīvojumus Amerikā 1935. gadā, kad abi avīzes Правда uzdevumā nezinot angļu valodu ieradās Ņujorkā, atrada domubiedrus un veica ceļojumu caur Detroitu un Čikāgu uz rietumu krastu līdz San Francisko, Los Andželosai un San Diego un atpakaļ.... pat ja neinteresē Amerika, šis darbs ir tā vērts, lai to izlasītu... bet ja interesē... 80 gadi ir pagājuši un pasaule ir izmainījusies līdz nepazīšanai, bet amerikāņu psiholoģija, kultūra un dzīvesveids, kuru viņi apraksta, ir mainījušies tikai kādus pavisam mazos sīkumos... laikam lielākais iebildums viņiem ir tas, ka viņi raksta, ka ideāli ceļi, bet ceļi ir tādi pat, kā pie mums... tai pašā laikā, nav izslēgts, ka Padomju Savienībā tajā laikā normālu ceļu vispār tik pat kā nebija.. un jā... es jau domāju, ka šo grāmatu ir jālasa, kad atgriezīsimies Latvijā, bet nenoturējos... un veltīgi, tagad katrreiz ceļojumu blogā rakstot par pieredzēto Amerikā nevaru atbrīvoties no viņu trāpīgajiem citātiem...
un otrais ir amerikāņu seriāls ar Lariju Devidu Curb Your Enthusiasm - tas ļoti precīzi, kaut arī stāsta par Holivudas augstāko sabiedrību, parāda cilvēku savstarpējās attiecības un sociālo neveiklību... skatoties to gadus atpakaļ Latvijā to uztvērām kā humoru, bet tagad paši regulāri nonākam līdzīgās situācijās.... tas ir vienīgais seriāls, kuru man vienmēr bija kauns skatīties, jo visas aprakstītās situācijas bija tādas, kādas var notikt dzīvē.. un galvenais varonis vienmēr izvēlas visneveiklāko un sliktāko risinājumu un izeju no katras situācijas... un par viņu vienmēr ir kauns... arī iesaku visiem, kas nav redzējis... |
|
| |
|
Read 6 - Post |
| |
| par aristokrātiju un mūsdienu baltajām apkaklītēm |
|
|
| 04:28pm 04/12/2018 |
| |
manuprāt, mūsdienu baltās apkaklītes, kas strādā 8 stundas un ne tikai baltās, ir kļuvuši visai līdzīgi 19. gadsimta aristokrātiem, kuri nestrādāja vispār.. katram kaut kādi hobiji un idejas, teju katrs 'specializējas' kaut kādās lietās, kuras galīgi nav saistītas ar darbu vai izglītību - cilvēki dzied, spēlē, dejo, bildē, uzņem filmas, raksta grāmatas, ceļo, rada zināšanas... ļoti atgādina visus 18.-19. gadsimta aristokrātus, kuriem nebija jāstrādā, bet bija laba izglītība un plašas intereses... pateicoties šiem cilvēkiem ir vairums zinātņu un zināšanu, pateicoties viņiem mēs zinām par sen izmirušām tautām un pat savu vēsturi mēs zinām tikai pateicoties tam, ka kādi muižnieki garlaikojoties rakstīja hronikas, pētīja avotus un apkopoja informāciju... protams, viņiem arī jāpateicas, ka mums ir senlatviešu mitoloģija un tautasdziesmas, pirmo paši teju pilnībā visu sacerēja, pēdējās tikai pārrakstīja un izlaboja atbilstoši laikmeta garam...
interesanti, vai ir kāda pievienotā paliekošā vērtība tam, ko mēs darām šodien ārpus saviem Bullshit jobs, kuros vairums no mums nekādu pievienoto vērtību nerada, tikai un vienīgi ģenerē naudu... |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| par fotokursiem |
|
|
| 04:21pm 04/12/2018 |
| |
cik stulbi, pirms mēneša pierakstījos uz tintaipa kursiem šajā nedēļas nogalē un tagad viņi uzraksta, ka sorry, nebūs, atdosim tavus 350 dolārus, dzīvo vien tālāk... bet pa to laiku mana foto abstinence jau ir tādā līmenī, ka man šī banālā ziņa teju nervu sabrukumu izraisa... cik nejauki... |
|
| |
|
Post |
| |
| par vannu |
|
|
| 11:47pm 03/12/2018 |
| |
līdz desmitajai klasei dzīvojām mājā, kurā nebija ūdensvada, tualetes un, protams, arī dušas/vannas... vasarā mazgājāmies siltumnīcā pie vecmammas, kura dzīvoja dažu minūšu gājiena attālumā no mūsu mājas, ziemā - katlu mājā, kura atradās starp mūsu un vecmammas māju un kurā strādāja patēvs... naktīs, kad dežūrēja patēvs tur neviena nebija un varēja iet mazgāties dušā... un tur parasti bija ļoti karsts ūdens - absolūts kaifs...
vecāki nopirka trīsistabu dzīvokli gandrīz pilsētas centrā un tur bija objekts, uz kuru es liku milzīgas cerības... es nekad nebiju tā īsti gulējis vannā (atskaitot dažas reizes, kad mazgājos pie radiem, bet tur par tādu 'gulēšanu vannā' runas nebija), taču es nekļūdīgi zināju, ka man ļoti patīk gulēt vannā... mēs taisījām dzīvoklī remontu, lai varētu ievākties, bet es sapņoju, kā ņemšu grāmatu un ieslīgšu karstā ūdenī... un nekāpšu laukā, kamēr nepabeigšu grāmatu... vai arī ūdens nekļūs neciešami auksts..
un tad notika negaidītais, kas mani ārkārtīgi saskumdināja... pienāca ilgi gaidītais mirklis, es biju sagatavojies... paņēmu grāmatu, iekāpu vannā, iespējams, ka bija ielietas kādas putas vai vannas sāls, iegūlos, atslābinājos... un sajutos laimīgs... bet laime nebija ilga - pēc dažām minūtēm neciešami sāka sāpēt krūtīs... izlīdu laukā, knapi elpojot, man bija slikti ar sirdi (kaut gan sirds man ir lieliskā kārtībā un ar to nekad nekādas problēmas nav bijušas), vājums... likās, ka tūlīt zaudēšu samaņu... drīz vien atguvos, bet sajūta, ka mans sapnis ir izgāzies bija neizturama... pagāja dažas dienas [vai nedēļas] un es mēģināju vēlreiz... un atkal ar tiem pašiem rezultātiem... nolēmu, ka nepadošos, kamēr nepamēģināšu vēlreiz un atkal bija tas pats, bet šoreiz sanāca nogulēt ilgāk... tātad pie tā var pierast, burvīgi...
mājās manas sestdienas vannas [ap vienpadsmitiem - divpadsmitiem no gultas pārvācos uz vannu] ilgst no 2 līdz 5 stundām un parasti tuvāk pēdējam ciparam... bieži vien es vannā aizmiegu ar grāmatu rokās...
atsevišķs stāsts ir par to, kā es iemācījos turēt rokas ar grāmatu virs ūdens aizmiegot un tas attiecas uz apmēram to pat laiku, kad tikko mācījos iet vannā... šoreiz vannā biju ar piecdesmito gadu Sengrieķu traģēdiju izdevumu latviešu valodā... un aizmigu... grāmatai ir tāds visai biezs papīrs, bet nonākot saskarsmē ar ūdeni tas ļoti nepatīkami piebriest... es jutos tik drausmīgi slikti par noslīcināto grāmatu, ka vairāk nekad, ne reizi dzīvē neesmu nolaidis rokas aizmiegot vannā... lasu, aizmiegu, pamostos un turpinu lasīt, kur aizmigu...
Amerikā mums arī ir vanna, bet ļoti sekla un neērta... ļoti skumstu pēc savas dziļās lielās akmens masas vannas... |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| par dāvanām |
|
|
| 11:54am 03/12/2018 |
| |
mazliet sašokēja - pirms pāris mēnešiem sapazināmies ar bibliotekāri Bostonas latviešu draudzes namā, kur es bibliotēkā siekalojos par Daugavas Latvijas Vēstures grāmatu sēriju... un vakardien mums atveda palielu kasti, kurā bija visas šīs sērijas grāmatas... atgādināšu, ka šīs grāmatas ir, šķiet, pilnīgākais Latvijas vēstures apkopojums, izdots Zviedrijā padomju gados, Latvijā ir visai švaki pieejams un pat ne visām lielajām bibliotēkām ir pilna sērija... sēžu un domāju par cilvēku motivācijām... un neba jau nu mēs pirmie gribējām tikt pie tām grāmatām... pasaulē gadās ļoti dīvaini un ļoti labi cilvēki, bet motivācija man tāpat paliek neizprotama...
un jā, pateicoties šai pašai bibliotekārei, tāpat, nemaksājot nevienu centu, esam tikuši arī pie trīs Dunsdorfa karšu grāmatām, kuras šobrīd ir uz kuģa ceļā uz Latviju un arī Daugavas izdevniecībā izdotās Latvijas Ģeogrāfijas grāmatas... No Amerikas atvedīsim teju vairāk grāmatu latviešu, kā angļu valodā... |
|
| |
|
Read 3 - Post |
| |
| par gleznu skatīšanos |
|
|
| 11:44pm 02/12/2018 |
| |
kad pirmo reizi nonācu mākslas muzejā man bija kādi 23 vai 25 gadi, tolaik es jaucu Van Gogu ar Dalī un abi drausmīgi nepatika (atzīstos, Dalī ikoniskie darbi man joprojām ļoti nepatīk, bet tagad iemesli ir citi)... es jau zināju prerafaelītus, bez tiem tikai Borisu Valjeho un Luisu Royo - fantasy māksliniekus...
un te nu mēs esam romā - Nacionālajā Galerijā, pēc tam Vatikāna muzejā, milzīgas gleznu kolekcijas, kuras pat tāds mākslas analfabēts, kā es, ir redzējis kultūrvēstures grāmatās...
un man iepatikās un pēc tam dažus gadus sanāca salīdzinoši daudz izbraukāties pa dažādiem lieliem mākslas muzejiem, bet man bija viena problēma... skatoties gleznas man bija svarīgi, kā es izskatos no malas - man bija svarīgi, lai es skatos gleznas pareizi... un skatījos, kā citi to dara... ļoti bieži es izlikos, ka interesējos par kādu absolūti garlaicīgu darbu, ka pētu štrihu, kā krāsa gulstas, kādas detaļas... bet reāli ne velna nesajēdzu - uz ko es vispār skatos...
bija jāpaiet diezgan gadiem, kamēr es iemācījos skatīties mākslu un man kļuva vienalga, ko cilvēki par mani domā... tagad es vienkārši traucos cauri galerijām ar vienu aci skatoties uz uzvārdiem plāksnītēs, ar otru - uz gleznām, un ja pamanu kaut ko ievērības cienīgu, tikai tad piebremzēju un apskatos... kādas atsevišķas detaļas vai to, kā gulstas krāsa pētu tikai tad, ja tas patiešām ir ievērības cienīgi... piemēram, vienmēr ir interesanti paskatīties, kā van Gogs audzē, piemēram, pogu, uzliekot 5mm biežu krāsas pikuci, vai kā Rembrants pašportretā ievelk čirkas ar otas kātu... tikai smukumus, bet citādi - skrienu cauri un pildu čeklistu savā galvā... tik un tā galerijā lielākoties nav iespējas aplūkot darbu tuvāk, kā tagad datorā, kur tos var pievilkt klāt tā, ka audekla poras zem krāsas kārtas ir redzamas... bet vairumu gleznu tik un tā ir vērts redzēt dzīvē, jo tad var redzēt, kā tad tā glezna izskatās... reprodukcijās gandrīz vienmēr gleznas izskatās garlaicīgākas un neinteresantākas, kā dzīvē, bet kad ir redzēta dzīvē, skatoties uz reprodukciju es redzu to tādu, kāda tā ir dabā.. bet, protams, ir izņēmumi - man patika Goija, kamēr neredzēju viņu dzīvē... tagad man ir visai izteikta nepatika un katrreiz ieraugot kādu no Goijas darbiem sejas izteiksme savelkas līdzīgā grimasē kā skatoties uz Frensisu Bēkonu.. |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
|
|