Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2019-01-28 00:17:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Par karu un infrastruktūru un ugunsgrēkiem un arhitektūru
Šis man piezīmēs karājas jau kopš novembra un rakstīt to biju plānojis savā ceļojumu blogā, bet pārāk daudziem mani secinājumi var izklausīties pārlieku nepolitkorekti, tāpēc labāk šeit, kur neviens nelasa.

Tātad, divas tēzes/secinājumi iz dzīves un ceļojumiem Amerikā:
1) Es uzskatu, ka tas, ka Eiropa šobrīd ir krietnu gabalu priekšā ASV infrastruktūras jomā un daudzās citās, ir karu nopelns. Jeb, Amerika ir visai atpalikusi tāpēc, ka šeit pārāk sen nav bijis karš [no ‘karojoša’ pacifista puses skaļš apgalvojums, es zinu].
2) Pēc Amerikas pilsētā dominējošās arhitektūras var aptuveni pateikt, kuros gados pilsētā ir bijis postošs ugunsgrēks, zemestrīce vai cita kataklizma, kuras rezultātā ir gājusi bojā liela daļa no apbūves.

Ja otrais ir pretty obvious un skaidrot īpaši nav vajadzības, tad pirmo gan laikam būs jāpaskaidro. Un tā kā es esmu sasodīts grafomāns, pāris vārdos paskaidrošu arī otro tēzi.

Pirmā tēze “Amerika ir atpalikusi, jo šeit sen nav bijis karš”. Izklausās kontrintuitīvi. Daži var sašust par to, ka es nosaucu Ameriku par atpalikušu valsti, bet tie, kas ir paceļojuši pa Ameriku un paceļojuši pa Eiropu, sapratīs par ko es runāju. Amerikā ir ļoti novecojusi infrastruktūra - sākot ar ceļiem un beidzot ar komunikācijām. Un ne tikai infrastruktūra.
Ja mēs ieiesim amerikāņu mājā - jebkurā amerikāņu mājā, mēs redzēsim visu to pašu, ko 1935. gadā redzēja krievu satīriķi Iļfs ar Petrovu (tie paši, kas par 12 krēsliem rakstīja). Jā, ir parādījusies trauku mazgājamā mašīna un veļas automāts. Un plazmas televizors un mikroviļņu krāsniņa. Bet lielos vilcienos nekas nav mainījies. Amerikāņi šodien dzīvo tieši tāpat, kā dzīvoja pirms 85 gadiem. Un, pieļauju, arī pirms 100 gadiem nekas īpaši neatšķīrās. Mēs esam pieraduši domāt par amerikāņiem kā par ļoti advancētu, inovatīvu, ultra-modernu nāciju, bet tas ir tik pat tālu no patiesības, kā tas, ka komunismā strādniekiem ir vara.
Amerikāņi nāk no puritāņu krustojuma ar masoņiem un pirmā un galvenā vērtība tiem ir tradīcijas. Tradīcijas tie vērtē augstāk par visu un viss, kas iziet ārpus tradīciju rāmjiem, ir potenciāls drauds vai kaut kas, no kā ir jāizvairās. Mēs (nu, vismaz daļa no mums), kas kaut ar vienu kāju paspējuši pabūt Padomju Savienībā un iemācījušies ienīst GOST’us (un šodien mēbeles pērkam IKEA), uzskatām, ka standarti bija drausmīgākais, kas bija iekārtā - nu kā var būt tikai divi rakstāmgalda dizaini vai viena standarta desas recepte? Tad nu lūk, amerikāņi visu savu dzīvi bija standartizējuši ilgi pirms tam, kad līdz tam tika Padomju Savienība. Un mēs esam tikuši vaļā no standartiem 1991. gadā (nu, šeit gan atkal jāoponē sev pašam un jāatceras IKEA un eiroremonta elementi). Amerikāņi ar savējiem dzīvo joprojām.
Amerika daudzās nozīmēs ir ļoti atpalikusi valsts. Tas, kas mums liek domāt par to kā par inovāciju lielvalsti ir Amerikas politika un pētījumi un atklājumi, kas tajā tiek veikti. Bet viesnīcā San Hose apkārtnē (Silikona Ieleja!), kur mēs nakšņojām, nebija interneta. Un vairumā viesnīcu nav interneta. Tradicionāli nav. Labajās viesnīcās var samaksāt naudiņas un tikt pie paroles vai pieslēgties tīklam. Un tas nav viens vai pāris neveiksmīgi gadījumi, to esmu piedzīvojis Radisonos, Hiltonā un citos tīklos, kuri Latvijā nav pazīstami, visās Amerikas daļās.
Viena no labākajām Amerikas ceļu lietām ir Intersteiti - šosejas, kuras ved no štata uz štatu. Braukšana pa intersteitu, kad esi projām no lielajām pilsētām ir kaifs. Atļautais ātrums ir visai liels, ceļa segums, lielākoties ir labs, vienīgi jāspēlē klasiskā apdzīšanas spēle, bet tas jau visur tā. Intersteitu ideju Eizenhauers 2. Pasaules kara laikā nošpikoja no Hitlera inovācijas - autobāņiem. Viņš pamanīja, cik šie ceļi ir ārkārtīgi efektīvi kara tehnikas pārvietošanai un atgriežoties ASV un nonākot prezidenta postenī, uzsāka programmu, kuras rezultātā Amerikas Route’u vietā to noklāja smalks intersteitu tīkls. Vienīgā nelaime, dažreiz gadās, ka Intersteits iet tur, kur kādreiz bijis Route un tos sedza betona plāksnes. Tad nu betona plāksnes noklāja ar asfaltu un tagad tas ir pamatīgs ‘triceklis’.
Amerika ir atpalikusi, jo tā nav bijusi izpostīta un nav bijusi spiesta domāt efektīvus risinājumus. Lai cik ļoti man riebtos karš, militārās lietas ir tās, kuras ir patiešām efektīvas. Un, kad pēc kariem Eiropas pilsētas atjaunoja, tās atjaunoja atbilstoši laikmetam. Mums arī paveicās ar Padomju Savienību, jo pēc 1991. gada mēs visu nojaucām un uzbūvējām no jauna. Mēs dzīvojam 20. gadsimta valstī, amerikāņi - 19. Tā arī galvenā atšķirība. Kaut gan nē, lielai daļai amerikāņu 19. gadsimts saglabājies ne tikai apkārt, bet arī pašos cilvēkos.

Hm, sanāca garš ievads un tēzes būtība divos teikumos.
Ar arhitektūru ir vēl vienkāršāk. Paņemsim lielos vilcienos. 17.-18. gadsimts saglabājies ļoti maz un tikai vecajās austrumu krasta pilsētās, tāpēc par to var nerunāt. 19. gadsimts ir viktoriānisms un tam seko edvardiānisms. Šajā pat laikā ir arī neoklasicisms. 20. gadsimta sākums - jūgendstili (un edvardiānisms). 20. gadsimta vidus - bauhauss, postmodernisms, brutālisms. Teju katrā lielākā ASV pilsētā kaut kur centrā var redzēt plāksnīti, kura stāsta par drausmīgu kataklizmu, kuras rezultātā ir gājusi bojā liela vai lielākā daļa pilsētas un aiznesusi tik un tik dzīvības. Tad nu lūk, salīdzinot šos gadus ar valdošo arhitektūras stilu ir acīmredzama korelācija. Ir daudzas pilsētas, kuras radušās, teiksim astoņpadsmitā gadsimta vidū, bet visas administratīvās ēkas ir dekoratīvais jūgendstils, skatāmies ugunsgrēka gadus - 19-padsmitais… Visa centra apbūve celta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Acīs gan tas iekrita tikai pēc kādas piektās šādas pilsētas. Neuzmanīgs esmu.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?