par ceļošanu
Man šķiet, ka ceļojumi padara mani labāku. Kādreiz, pirms gadiem 5-8 jau šeit rakstīju, ka ik pa laikam atkārtoju sev muga’s, parasti ļoti iecietīga un nekad nevienu nekritizējoša un nenosodoša vārdus kaut kad nez kādā sakarā ‘Lords, tu esi pārāk neiecietīgs’. Tas ir visnosodošākais (un laikam vienīgais nosodošais), ko viņš man ir pateicis mūsu padsmit gadus ilgās draudzības laikā. Un ik pa laikam nonākot kaut kādās situācijās, kad es savā galvā par kādu nodomāju kaut ko, manī atkal skan šie vārdi. Un tad es sakautrējos un cenšos vairāk sliktas lietas par cilvēkiem nedomāt, nemaz nerunājot par verbalizēšanu.
Es sāku ceļot pirms gadiem 10 un intenesīvi pirms trim vai četriem. Pirmais efekts, kad braucu kaut kur apzināti un domājot līdzi 2004. gadā bija ‘ak, pie mums viss ir tik drausmīgi, un tur viss ir tik forši’. Kad sāku ceļot vairāk, sāku domāt ‘heh, te viss ir tā un šitā’. Un pirms dažiem gadiem nonācu pie tā ‘gribas uz mājām, pie mums ir forši, visur citur visādi citādi’. Un tieši tāpat par cilvēkiem. Bet tai pat laikā es pēkšņi sapratu, ka es arvien mazāk šķiroju cilvēkus, nosaku tiem diagnozes vai nosodu tos bez jebkāda iemesla (nu ok, ne vienmēr, šorīt braucot autobusā uz fotoskolu klusītēm dusmojos par ļoti skaļi un necenzēti čalojošo nēģeru (es to daudzkārt esmu minējis, bet tomēr - par nēģeriem es saucu ne tik daudz atkarībā no ādas krāsas, bet pēc uzvedības, valodas un citām geto pazīmēm) pensionāru baru autobusa aizmugurē, tas bija ļoti kaitinoši). Es esmu iemācījies vienādi, arī iekšēji un neapzināti cienīt un respektēt musulmaņus, metodistus, gejus, ķīniešus, nēģerus, pusaudžus, un pat pensionārus un garīgi atpalikušos vai psihiski slimos (grūtāk ar transseksuāļiem un indiešiem iet, kaut gan arī starp pēdējiem periodiski gadās ļoti labi cilvēki). Kamēr paši nepierāda, ka nav par ko. Un tas ir milzīgs progess no tā, kas bija gadus 10 atpakaļ, kad es ņirgājos, ja ne skaļi, tad vismaz domās, par katru pretimnākošo.
Vēl interesanta lieta - dzīvojot Bostonā es esmu pārstājis pamanīt ne tikai tautības, bet pat ādaskrāsas. Kamēr es nenonāku ar cilvēku kontaktā un man to nav jāidentificē, man tas ir kļuvis vienkārši par cilvēku. Atskaitot, piemēram, indiāņus, kuri Bostonā ir kādi divi. Tie uzreiz krīt acīs. Un, atkal, teiksim, Jaunmeksikā vai Arizonā vienmēr sanāca pamanīt melnos, jo tie tur ir retums, bet, teiksim, indiāņi, pazuda no radara, lai arī liela daļa bija indiāņi. Ik pa laikam Amerikā sanāk dzirdēt runājam par rasismu vienā vai citā štatā un tad man ir interesanti apskatīties, cik tur ir melno. Un gandrīz vienmēr tā ir izteikta minoritāte. T.i., cilvēki automātiski pievērš uzmanību. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli. Un par rasismu jau šeit dēvē ne tik daudz diskrimināciju (diskriminācija Amerikā šobrīd ir gandrīz tikai un vienīgi izejot no ekonomiskiem, un nekādiem citiem apsvērumiem), bet gan to, ka kāds ņem vērā, ka tas ir noteiktas rases pārstāvis. Dažreiz, protams, ir absurdi gadījumi, kad meitene stāsta par rasismu Arizonā - ‘manu draugu aizturēja dzērumā pie stūres un uzreiz uz cietumu’ [tas jau notiek praktiski vienmēr un ar baltajiem arī].