par māju sajūtu
interesanti, ka visu dzīvi manas mājas bija Rēzeknē, un lai kur es dzīvotu, vienmēr drausmīgi ilgojos pēc mājām Rēzeknē... mani nepieņēma ne Rīga, ne Bostona, nekad negāju uz dzīvesvietu kā mājām un pēc mājām mājām ļoti ilgojos...

un pirmoreiz trīsdesmit gados man pēkšņi parādījās māju sajūta pilnīgi negaidītā vietā..

ka iekšā notiek kaut kas dīvains, pamanīju otrdien vakarā, bet tobrīd papriecājos par labsajūtas sajūtu un nobāzu apziņas kaktiņā.. vakar kikoja ar dubultu spēku... blisinājos, priecājos, bet gāju tālāk... un šodien es beidzot sapratu, kas tā par sajūtu - sajūta, ka esmu mājās... kopš svētdienas vakara esmu Slovēnijā foto meistardarbnīcās... dzīvotju 20 kilometros jeb pa kalnu serpentīniem pusstundas braucienā no vietas, kur notiek nodarbības... esmu atbraucis uz Slovēniju ar mašīnu un, kas nav mazsvarīgi, līdz vakardienai šeit bija arī sieva (vakar naktī aizvedu uz Zagrebu)... katru rītu braucu uz Stražu ar mašīnu pa nu jau ierasto ceļu... nu jau braucu apdzenot vietējos, kuri velkas pa serpentīniem (es neesmu pārgalvīgs braucējs, kam gan neticēs cilvēki, kas mani pazīst, bet tiešām neesmu), tas, ka braucu relatīvi ātri (atļautā ātruma robežās), nozīmē, ka uz konkrētā ceļa jūtos pārliecināts, zinu visus līkumus un ceļa īpatnības... no rīta uz Stražu, vakarā atpakaļ uz savu ciemu, pa dienu intensīvas foto nodarbības lieliskā kompānijā... un es sapratu, ka es šeit šajā situācijā jūtos kā mājās... ka es redzētu sevi dzīvojam šādu dzīvi šajā vietā... laikam jau vēsturiskā fotogrāfija ir lieta, kas man patiešām ir vismīļākā (kaut gan mājās to nemaz tik daudz nedaru), un kaut kā šī atmosfēra mani ļoti nomierina un piepilda...

ļoti laba sajūta... dīvaina, bet laba... nākamnedēļ būšu mājās, varēs salīdzināt... un šo es te uzrakstīju tikai tāpēc, lai vēlāk varētu izlasīt un atcerēties... vispār, kaut kad jāapsēžas un jāuzraksta manas pārdomas par pašreizējiem ģeopolitiskajiem notikumiem... daudz zīmīgu lietu, kuras pēc gada - diviem noteikti aizmirsīsies, jāpiefiksē...