par dāvanām tuvajiem un mīļajiem
Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D