par mani un nacionālismu
Pirms kāda neilga laika ļoti sapriecājos, kad uzzināju, ka tas, ko daudzi antropologi domā par nacionālajām idejām ir visai tuvs manām domām, ar to vien atšķirību, ka man tā ir vienkārši intuitīva sajūta vērojot dzīvi, bet antropologiem tā ir zinātne, kas ir pamatota ar pētījumiem un teorijām. Viss pārējais izskatās visai līdzīgi. Kaut kad ļoti sen šeit rakstīju par to, ka latviešiem nacionālā identitāte ir Aldara alus un hokejs, tagad piemestu tam klāt Eirovīziju un šķiet, ka Aldara alus arī ir zaudējis savu popularitāti, taču cik nu var noprast, ar hokeju viss ir kārtībā.

Kas vispār ir nacionālā identitāte un kāpēc viņa vispār varētu būt nepieciešama? Ja mēs pajautājam nacionālistiski noskaņotam jaunietim ar karodziņu uz rokas "kāpēc tev apsiets šis karodziņš?", saņemam atbildi "tāpēc, ka esmu latvietis", bet uz jautājumiem "ko tev nozīmē būt latvietim", vai "kas tev ir Latvija?", ko viņš var atbildēt? viņš sāk stostīties un runāt muļķības, jo viņš, cilvēks, par to nekad nav domājis. Viņš ir Latvietis ar lielo burtu un varbūt pat ņemtu rokās automātu, ja būtu jāiet par to karot, bet par ko gan?

Ja mēs tādam Latvietim pasakām, ka, nu tīri manuprāt, nacionālisms ir kaut kas pilnīgi novecojis un Eiropā savu straujo uzplaukumu un kulmināciju tas piedzīvoja divdesmitā gadsimta sākumā un četrdesmitajos gados pamazām sāka reducēties un šobrīd tas ir anahronisms, mēs riskējam dabūt pa seju. Kāpēc vispār nacionālisti (un arī daudzi cilvēki, kuri sevi par šādiem neuzskata) tik drausmīgi agresīvi uztver jebkādu nācijas kritiku? Man ļoti iepatikās Andersona ideja par to, ka Nacionālā Valsts ideoloģija nomainīja Reliģisko un ja pēdējā bija runa par nemirstīgo dvēseli, tad Nacionālajā fokuss ir uz nemirstīgo tautu... es par to nekad nebiju iedomājies, bet izklausās taču tik loģiski... tikai žēl, ka tā nemirstīgā tauta ir no sākta gala mākslīgs un mērķtiecīgi veidots produkts...

Vai Eiropā ir kaut viena valsts, kur nav kaut kādu etnisko minoritāšu? Paskat, cik problēmu ar latgaliešiem (man gan patīk mūs saukt par latgaļiem, bet latgalieši apvainojas un saka, ka latgaļi ir cilts, bet mūsdienu civilizētais etnoss ir latgalieši, lai nu tā būtu) - negrib pieņemt valsts valodu, runā savā kaut kādā lauzītā dialektā, kas nav nekas vairāk, kā izkropļota latviešu valodas forma, un pat, runā, ka gribot atdalīties no Latvijas... Nu, ir jau arī visādi mazāki - lībieši, kuri ir gandrīz izmiruši un sēļi, kuri laikam jau pavisam izmiruši vai asimilējušies un gan jau vēl kaut kas atrastos... Bet kopā mēs esam varenā un ciešā latviešu tauta... tāpat kā tepat kaimiņos lietuvieši, zemāk poļi, čehi, un tā tālāk... Es uz sitienu nespēju izdomāt nevienu nacionālu Eiropas valsti, kura būtu patiešām viendabīga...

Jā, runājot par latgaliešu padarīšanu, te viss ir sarežģīti un jā, oficiālajai varai ir taisnība - nekādas latgaliešu valodas nav. Bet viņai nav taisnība par to, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas dialekts. Jā, šodien lielākā daļa trakoti nacionāli noskaņoto latgaliešu jauniešu, kuri uzskata, ka latgaliešiem ir jārunā tikai savā valodā, pārsvarā runā latviešu valodā, transformējot vārdus, dabūjot rezultātā autentisku skanējumu.
Taču ir arī latgaliešu dialekti un to ir trakoti daudz. Tā kā nav kopīgas latgaliešu valodas, katrā vietā runā citādāk un izbraucot no Rēzeknes tepat līdz Rogovkai, kas ir 14 km, taču vietējā kultūra ir veidojusies samērā izolēti un autentiski, izrādās, ka saprast ir grūti. Kad kādreiz tur sāku strādāt skolā, es vispār nevarēju saprast, ko bērni runā savā starpā un pagāja kāds laiks, kamēr sāku saprast un pat ar laiku runāt.

Es arī pats latgaliešu valodu lietoju ikdienā, darbā es runāju vienā dialektā (Rēzeknes, formālais, trūkstošie vārdi tiek aizstāti ar transformētiem latviešu valodas vārdiem), ar vecmammu citā (arhaiskākajā, raksturīgā Ludzas novadam), ar draudzenes vecākiem trešajā (sajaukums starp Krāslavas dialektu un latviešu valodas tranformāciju), un ar dažiem draugiem, kuriem ir grūti paskaidrot, ka man ir vieglāk runāt latviešu valodā, jo tajā es esmu mācījies un tai ir vismaz kaut kāds vārdu krājums, augstākminētajā latviešu valodas kropļojumā.

Vispār jau dzīvojot nacionālā valstī vajadzētu kā fancūžiem, vai krieviem, vai ne? runāt tikai savā valodā, un ja kāds nesaprot, sūtīt lapās. Pirmā valoda, kuru es iemācījos bija latgaliešu, tad latviešu, tad krievu, šajās trīs es runāju brīvi un pēdējās divās brīvi rakstu un lasu, ar pirmo grūtāk (jo kā jau minēju, latgaliešu valoda neeksistē un lai arī ir centieni (un pat rezultāti) veidot kaut kādu kopīgo latgaliešu valodas rakstību, nekas grandiozs, pēc manām domām, šajā virzienā nav sasniegts, galvenokārt jau tāpēc, ka nav vienotas valdoas), pēc tam angļu, kurā arī lasu un rakstu ikdienā, un samērā bieži arī runāju salīdzinoši brīvi, bet tomēr neiet man ar viņu perfekti, jo to īsti nejūtu un arī gramatiku tā arī nekad nebija pacietības iemācīties.... bez šīm valodām, kuras, kā jau minēju, lietoju diendienā, esmu mācījies un laimīgi pilnībā aizmirsis hronoloģiskā secībā - poļu (4 gadi), vācu (3 gadi), latīņu (1 gads), franču (trīs mēneši, izmeta par izrunu), spāņu (divi mēneši)...

Es neuzskatu, ka mums ir vajadzīgs nacionālisms, un es uzskatu, ka tas ir atavisms. Es neuzskatu, ka mums ir vajadzība ar visām varītēm turēties pie valodas - mūsdienās, tāpat, kā tas bija pirms nacionālismu dzimšanas astoņpadsmitajā gadsimtā, valoda ir komunikācijas līdzeklis - ja pārdevējs veikalā nerunā latviski, es varu ar viņu runāt krieviski - vēl vairāk, es uzrunāšu krieviski cilvēku, kurš izskatās pēc krieva, jo man ir ērtāk runāt ar cilvēku valodā, kuru viņš pārvalda labi, nevis likt mocīties, tas nenes augļus, nav efektīvi... Un es negribu padzīt visus krievus, poļus, ukraiņus, baltkrievus un lietuviešus no mūsu zemītes, man viņi netraucē... Nacionālisms mums vajadzīgs nav, kas attiecas uz valsti, nu nez... tagad Eiropas Savienībā esot es arī valstij neredzu īpašu nozīmi, tāda palielāka pašvaldība vien ir...

Bet augstāksacītais nenozīmē, ka es gribētu, ka tagad pie mums brauc dzīvot visi, kam gribas... Man nepatīk doma, ka pie mums brauc ķīnieši, indieši, nēģeri, arābi un arī, lai arī tas nav loģiski iespējams, arī vidusjūras reģiona iedzīvotāji... un tam nav nekāda sakara ar ksenofobiju vai ko tādu (nu es nezinu, kādi ir normālie argumenti pret), man ir divi argumenti - mazākais no tiem - iedzīvotāju blīvums. Man patīk pašreizējais Latvijas iedzīvotāju blīvums... te ir brīvi un ir, kur elpot, ir, kur aizmukt, lai nevienu neredzēt un nedzirdēt.. man tas ir ļoti svarīgi... man patīk Latvija un Portugāle, jo ir kur no visiem noslēpties...

Bet svarīgākais iemesls ir estētiskais - nu iedomāsimies ainu - mēs ejam ar mugursomu uz pleciem pa smaržojošu Latgales priežu mežu un izejam klajumiņā, kur blakus bērzu birztalai ir tipiska vecticībnieku viensēta ar sašķiebušos jumtu, koka malkas šķūnīti, turpat pļaviņā ganās aitu bariņš un divas kaziņas un pie mājas, kā jau ierasts soliņš (latgaliski - kanopka), uz kura sēž nēģeru babiņa... nu lūk, tas ir svarīgākais iemesls, kāpēc es negribu imigrantus, viņi šeit neiederas, slikti izskatās... bet citādi - ja tu labs cilvēks, a bet velkam (jā, šo iemeslu es aizmirsu, trešais - es neticu avantūristiem, laimes meklētājiem un vispār cilvēkiem, kas pamet mājas, lai pat ja zem zenītugunīm esošas, lai dotos pasaulē jaunu dzimteni meklēt)