visos, praktiski bez izņēmumiem, darbos, kur es strādāju vai esmu strādājis, klasiskā frāze par priekšnieku vai tiešo vadītāju ir "tāpat viņš nezina/nesaprot, ko es daru"
es visur daru darbu, par kuru manai priekšniecībai nav ne mazākās nojausmas - kam tas ir vajadzīgs vai arī neviens nezina, ko es īsti daru...

Pirms kāda neilga laika ļoti sapriecājos, kad uzzināju, ka tas, ko daudzi antropologi domā par nacionālajām idejām ir visai tuvs manām domām, ar to vien atšķirību, ka man tā ir vienkārši intuitīva sajūta vērojot dzīvi, bet antropologiem tā ir zinātne, kas ir pamatota ar pētījumiem un teorijām. Viss pārējais izskatās visai līdzīgi. Kaut kad ļoti sen šeit rakstīju par to, ka latviešiem nacionālā identitāte ir Aldara alus un hokejs, tagad piemestu tam klāt Eirovīziju un šķiet, ka Aldara alus arī ir zaudējis savu popularitāti, taču cik nu var noprast, ar hokeju viss ir kārtībā. ( un tālāk garš bla bla, kuru labāk nelasīt tiem, kam šķiet, ka būt latvietim ir gods, bet ja gribas kasīties, var lasīt, bet es neatbildēšu uz kasīgajiem komentāriem, ja tādi būs :D )

man ir sieviete, kura smēķē, ar kuru man nav nevienas kopīgas intereses, kura negrib mācīties un regulāri grimst depresīvos un autiskos stāvokļos un kura periodiski izraisa vēlmi nogalināt viņu un pēc tam arī sevi...

bet tai pašā laikā ar viņu ir lielisks sekss, es vienmēr esmu garšīgi pabarots un apkopts, vairāk nav jārūpējas par trauku un grīdu mazgāšanu un putekļiem... pirmo reizi dzīvē man ir sieviete, kura ir dzīva sieviete nevis paša duļķains atspīdums purva rāvā...

hz tikai cik ilgi vēl varēšu tādu īstu sievieti izturēt...

sievietes liek man kļūt rupjam.. :P

pēdējā laikā ir dīvaini mainījies sapņu saturs... agrāk sapņos es bieži bēgu no vajātājiem, tagad, savukārt, bieži vien es esmu tas, kas dzenas pakaļ... piemēram, vakar viens puika mani par kaut ko nenozīmīgi aizvainoja un es metos viņam pakaļ, noskrēju ļoti lielu attālumu līdz panācu un piekāvu ar mietu... viņš piekrita, ka taisnība bija manā pusē un mēs sadraudzējāmies...

šodien mašīnai nebija aizdedzes sveces un es nopirku sakāmvārdu grāmatu ar domu, ka piešķilt dzirksteli jau var arī ar laba aforisma palīdzību... nu jā, seksu es sapņos visa mūža laikā esmu redzējis labi ja divas reizes, šodien vesela orģija... gan bez manas piedalīšanās, bet nu tomēr...

warrigal mani drīz nositīs, ka es viņu te visu laiku pieminu, bet gan jau piedos, tāpat mani lasa kādi pieci cilvēki, ieskaitot viņu un mani...

šodien gribēju savest kārtībā tagus cibā un sāku dzēst laukā ierakstus, kur bildes ir pazudušas nebūtībā, reizē pārlasīju komentārus un OMG!!! es 2005. gadā rakstu tieši tā, kā pirms kāda pusgada runāja Aldis un es domāju, ka viņam vēl ir jāpiestrādā pie stila... un tagad lasot sevi, ir sajūta, ka to ir rakstījis viņš :D

no bērnības atceros divas grāmatas.. pirmā bija Saules šķēps, kuru arī apzinātā vecumā izlasīju un joprojām patika... otrās nosaukumu biju aizmirsis, tāpēc pārlasīt neizdevās, bet te pavisam netīšām vakardien uzdūros filmai "Krabat"... nu jā, grāmata man patika daudz labāk... un ja tā būtu uzrakstīta gadus 15 - 20 vēlāk un ASV, kas zin, gan jau kļūtu par bestselleru Harija Potera vietā...

savā vecāku ģimenē es pildu ļoti svarīgu funkciju, es esmu ģimenes kauna traips, neadekvātais un bezatbildīgais dēls, no kura neko nevar prasīt, tāpēc, ka viņam viss pofig un kurš vienmēr visus piekāš un apkauno ģimenes godu... no vienas puses tas ir labi, jo kā vēsta sens teiciens "в семье не без урода"... šis te personāžs obligāti ir vajadzīgs un parasti tas ir viens... iespējams, ka warrigal gribētu pildīt šo lomu, bet tā kā viņš bija otrais, vieta jau bija aizņemta un viņam atlika atbildīgā, pozitīvā dēla loma, kurš sažņaudz dūres un ar smaidu sejā saka "jā, mammu, labi, es izmēzīšu kūti; nocirpšu mauriņu; izņemšu bērnus no bērnudārza; izmazgāšu traukus; izasināšu nažus; izcirtīšu piemājas krūmus; pelnīšu naudu; bla bla bla" un uz viņu paļaujas un ar viņu lepojas un saka ar lepnumu - tas ir mans dēls, viņam ir darbs un mašīna un arī gudrs un smuks ne pa gadiem un visiem ir piedrāzt ko viņš pats varētu vēlēties vai nevēlēties, tāpēc, ka viņš ir atbildīgais dēls... māsa ir jaunākais bērns un viņa ir apriori mīlēta un cienīta ģimenē... ne par sasniegumiem kā tas ir brāļa gadījumā, bet vienkārši tāpēc, ka viņa ir jaunākā un viņa ir meita... iespējams, ka arī viņa gribētu būt manā vietā, bet vieta jau ir aizņemta... un pat ja viņa būtu manā vietā un uz mammas jubilejas svinībām ierastos kaila ar striptīzdejotāju pulciņu, tas tiktu piedots, jo viņa ir jaunākais bērns ģimenē, un piedevām vēl meita... un man arī tiek piedots viss... un ne jau manas labās sirds dēļ, bet tāpēc, ka visi domā, ka es esmu tik sasodīti gudrs, ka viņi vienkārši nespēj saprast manus slēptos motīvus... a kādi man slēptie motīvi? es vienkārši esmu ģimenes āksts, tas arī viss motīvs... to es arī ļoti veiksmīgi daru... un piedrāzt uz to, ko par to domā pārējie... tik žēl, ka cilvēkiem, kuri varbūt būtu gribējuši būt manā vietā, nākas spēlēt savas lomas, kuras viņiem gan jau ka nepatīk ne uz pusi tik ļoti, cik ļoti man patīk manējā...

ja kāds spēja izlasīt un saprast augstākrakstīto, tad Jums pluspunktiņš par to, ka nav nekā cita labāka ko darīt, kā lasīt murgojumus lorda žurnālā :P

šodien man 116508. reizi uzdeva jautājumu "kāpēc Lords"... tā kā es uzrakstīju to sasodīti garo tekstu, tad nolēmu šeit arī iepeistot, tā ka ņemiet un ēdiet, mani mīļie, ja nu vēl kāds nezina...

"ujj, tas ir drausmīgi sens stāsts... un banāls ar... kad mācījos septītajā vai astotajā klasē (gads tas bija 1995., nezinu, jārēķina, kas tā par klasi bija, varbūt arī mazāks biju), mēs ar klasesbiedriem skatījāmies filmu Mortal Kombat, kur bja visādi nindzas un tad visi sadalīja sev lomas, bet mana mīļākā loma palika man, bija tāds personāžs Lord Rayden, kurš bija zibens dievs un kuru spēlēja mans mīļākais aktieris (tā laika mīļākais )... otrā daļa atkrita gandrīz uzreiz, Lords palika.. līdz tam un arī pēc tam man bija diezgan daudz iesauku, sākot no Pitagora un Cēzara un beidzot ar Elvisu un Ļeņinu, bet šis kaut kā pielipa.. kad sāku mācīties augstskolā, sāku mazliet niekoties ar kaut kādu stāsteļu rakstīšanu un tad pat arī iesūca virtuālās komūnas kā čati un sviesta ciba, kur tad šo vārdu paņēmu un attīstīju no tā pilno variatnu "Lord Andrey de Initio", augstskolā pat bija pasniedzēji, kuri sauca par misteru Lordu .. nu jā, tad joprojām parakstos ar "Lord", "Lord Andrey" vai "de Initio""

Agrīnie bērnības piedzīvojumi atstāj sekundāras mikroorganiskas pārmaiņas CNS. Piemēram, psihiska trauma - tuva cilvēka zaudējums bērnībā - gan tiek ierakstīts atmiņu engrammu veidā, gan veido fizioloģiskas pārmaiņas CNS - paaugstinātu opiātu receptoru jutīgumu un palielinātu skaitu, kā arī pārmaiņas serotonīna sekrēcijā hipotolamā (Post, 1982; Gold, 1989). Tā ir predispozīcija nespējai pārdzīvot normālas sēras un depresīvām reakcijām turpmākajā dzīvē, kā arī pastāvīgai latentai trauksmei iespējamo zaudējumu dēļ. Tādi cilvēki pastāvīgi cīnās ar bailēm par radinieku dzīvību un veselību, baidās tikt atlaisti no darba, nespēj šķirties pat tad, kad situācija to prasa, un ar laiku kļūst depresīvi, kaut gan nekāda zaudējuma nav bijis.

(A. Utināns. Cilvēka Psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas)

P.S. kaut gan nevarētu teikt, ka to nezināju, tieši ar to arī strādāju psihoterapijā...

bet dažreiz man sāk likties, ka mans darba stils ar modelēm nav vis demokrātiskums, komformisms un mākslinieciskais paņēmiens, bet gan vulgārs slinkums...

un jā, izskatās, ka es tiku galā ar jautājumu, kurš mani mocīja kādu laiku atpakaļ.. nu par to attīstību..

pagāja trīs gadi, līdz tiku vaļā no snobisma un iemācījos pieņemt cilvēkus un pārstāju iedalīt stulbajos un tādos, kuri kaut ko ir spējīgi saprast... tagad mācos pierast pie domas, ka ir cilvēki, kuriem nav jēgas neko skaidrot, jo tāpat nesapratīs :P

šodien konstatēju, ka no datora ir pazudis viss, ko es kādreiz rakstīju.. jau tagad neatceros, ko es sākotnēji meklēju, kad sapratu, ka vecie arhīvi nav saglabājušies, bet fakts paliek fakts... vecās lietas izrādījās zudušas... var jau būt, ka izrādās, ka kaut kur kaut kādā vecā arhīvā tomēr viss ir saglabājies, bet nu neatradu to arhīvu...

bet ne par to ir runa... ielīdis wayback archive atradu jau sen mirušo mājaslapu un tur bija manas sen rakstītas lietas... mazliet palasīju no pāris fragmentiem... drausmīga, neizkopta un ļoti kļūdaina krievu valoda... un man likās, ka man tolaik bija tīri laba valoda... eh..

lai uztaisītu vienu vienīgu sviestmaizi, es izmantoju trīs dažādus nažus - ar maizes nazi es nogriežu maizi, sviesta nazis tiek lietots sviesta uzklāšanai uz maizes un ar nelielu virtuves nazi es nogriežu desu... visa operācija aizņem aptuveni divas līdz trīs minūtes...

un jā, es lietoju sviestu un nekad margarīnu...