atradu sevi psihiatrijas grāmatā :)
Agrīnie bērnības piedzīvojumi atstāj sekundāras mikroorganiskas pārmaiņas CNS. Piemēram, psihiska trauma - tuva cilvēka zaudējums bērnībā - gan tiek ierakstīts atmiņu engrammu veidā, gan veido fizioloģiskas pārmaiņas CNS - paaugstinātu opiātu receptoru jutīgumu un palielinātu skaitu, kā arī pārmaiņas serotonīna sekrēcijā hipotolamā (Post, 1982; Gold, 1989). Tā ir predispozīcija nespējai pārdzīvot normālas sēras un depresīvām reakcijām turpmākajā dzīvē, kā arī pastāvīgai latentai trauksmei iespējamo zaudējumu dēļ. Tādi cilvēki pastāvīgi cīnās ar bailēm par radinieku dzīvību un veselību, baidās tikt atlaisti no darba, nespēj šķirties pat tad, kad situācija to prasa, un ar laiku kļūst depresīvi, kaut gan nekāda zaudējuma nav bijis.

(A. Utināns. Cilvēka Psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas)

P.S. kaut gan nevarētu teikt, ka to nezināju, tieši ar to arī strādāju psihoterapijā...