par Bruno Dumont
Pēdējā laikā patīkamākais atklājums kino ir franču režisors Bruno Dumont. Pirms aizbraukšanas eirotripā ar vienu aci mēģināju skatīties miniseriālu Li'l Quinquin un jau no pirmajām minūtēm satrieca perfekti izstrādātie tēli.... toreiz normāli noskatīties īsti nebija laika, trīs reizes pa fragmentiem noskatījos pirmo sēriju, bet pēc atgriešanās noskatījāmies visu kopumā... sajūsmai nebija robežu, tāpēc sāku rakties un izrādījās, ka režisors ir visai pazīstams... tā nu nedēļas laikā noskatījos visu, atskaitot Camille Claudel 1915, to es pagaidām neatradu, bet arī īpaši nesteidzos, jo spriežot pēc visa, šis atkal varētu būt tāds pop gabals, sevišķi ņemot vērā, ka normāli aktieri tiek salasīti no ielas, bet šeit spēlē Binoša...

nu tā trīs vārdos - nonākot Francijā mani izbrīnīja tas, ka mans priekšstats par šo valsti no kino bija visai atšķirīgs, no tā, ko sanāca redzēt dzīvē - es to sasaistīju ar to, ka lielākā daļa režisoru - arī ārthausa, darbību novieto Parīzē, un Parīze, kā izrādās, neir Francija... ar nelieliem izņēmumiem Dumona filmas ir uzņemtas Nord apgabalā, no kurienes arī pats ir nācis, tiek rādīta lauku vai mazpilsētu dzīve, un tas ir ļoti tuvu tam, ko man sanāca redzēt Francijā... režisors ļoti daudz runā par etniskajām, reliģiskajām un seksuālajām problēmām, filmās daudz parādās personas ar dažādām kroplībām - gan garīgām, gan fiziskām, un ļoti ļoti spilgti un izteiksmīgi tēli - es gan jau esmu naivs un tā patiesībā nav, bet ir sajūta, ka var nošķirt to robežu, kur ir viņa scenārija radītais tēls un kur sākas paša aktiera personība - visām filmām iet cauri vienas un tās pašas paralēles un skatoties agrākus darbus ir redzams, kā ir veidojies Li'l Quinquin, taču katrs darbs ir absolūti unikāls...

vismazāk laikam patika Twentynine Palms - filma ir ļoti laba, bet uz pārējo fona pabāla un panabadzīga, ta i Amerikas daba nav tik izjusta, kā dzimtā Francijas... visvairāk - tas pats Kvinkvins, Hors Satan, La vie de Jésus un Hadewijch, bet pārējās divas arī bija ļoti labas :)