Mūzika:	Lou Reed - The Kids
Entry tags:	atziņas, domas, tāpatvien

Ceļojuma dienasgrāmata (Part I)

Rēzekne – Rīga – Amsterdama – Barselona – Palencija – Madride – Barselona – Amsterdama – Rīga – Rēzekne (1. – 7. jūnijs, 2009. g.)

Pirmdiena, 1. jūnijs: Rēzekne – Rīga
Rēzekne
Somu salasīju jau vakar vakarā, uz darbu devos ar visu ceļa somu (izmēri ~ 20x30cm, svars ap 2 – 3 kg). Ar transportu no 1188 īsti neko nevarēja saprast, tāpēc pa dienu aizbraucu uz staciju un nopirku biļeti līdz Rīgai.
Vilcienā bija ļoti karsti, nolēmu, ka ja šādi sākas šis septiņas dienas ilgais ceļojums, es jau gribu uz mājām un nafig man šito neko nevajag. Ērti iekārtoties vilciena sēdeklī nekādi nebija iespējams, lasīt nespēju, jo bija grūti sakoncentrēties neērtā pozā. Klausījos Seikima II un skatījos garām slīdošajās monotonajās ainās.
Rīga
Rīgā biju pēc desmitiem. Ar Aldi Tīrainē izdzēru pudeli vīna (viņš taisījās braukt mājās, tāpēc nācās dzert vienam pašam, pirms tam dārzā redzēju kolibri.. vairākkārt.. Pēc vīna pudeles aizgāju gulēt. Trīs stundas.

Otrdiena, 2. jūnijs: Rīga – Amsterdama – Barselona
Rīga
Pēc trīs stundu miega, pēc vakardienas vīna pudeles, prieka bija maz. Dušā negāju, jo laika tāpat bija maz, un tas manu situāciju vieglāku nepadarīja.
Pēdējo reizi kaut kur lidoju pirms gadiem trim vai četriem un pa šo laiku lidostā daudz kas ir mainījies. Cilvēki ir kļuvuši atsaucīgāki un laipnāki, bet joprojām neaizmirst, ka viņi ir latvieši un cēli nes savu vārdu pasaulē, tā, piemēram, apmēram divdesmit gadīgs puika pie bagāžas kontroles atļāvās uzbļaut, ka šķidrumi no somas ir jāizņem. Aug jaunā paaudze un šķiet, ka šis prastums un augstprātība no mums vēl pāris paaudzes nezudīs.
Lidmašīnā palika nelabi, domāju, ka pie vainas bija vīns un miega trūkums, bet nu es varonīgi to pārcietu. Kuņģim nepatīk, kad par to ņirgājas un tas ir jāciena. Plus vēl nāca gana liela daļa psihosomātikas. Ar Spānijas pusi nekas nav skaidrs, latvieši, kā parasti, visu ir sapratuši pa savam un iekūlušies pavisam ne savā tusiņā. Sevišķi, pēc paziņojuma „ja nav grupas, tad priekš kam jūs vispār dodaties uz plānošanas vizīti”, garastāvoklis nav tas labākais.
Lidojuma noslēgums bija skaists. Zem lidmašīnas bija mākoņi, virs tiem bija apaļa varavīksne un tās centrā atradās lidmašīnas ēna.
Amsterdama
Daudzi par šo pilsētu ir runājuši un rakstījuši; daudzi to atceras ar nostalģisku asaru. Uz mani iespaidu īpaši neatstāja. Nu labi, es tajā biju tikai pāris stundas un man nevar būt objektīvs viedoklis, bet nu patiešām...
Vilcienā uz centru braucu otrās klases vagonā. Ja tā ir otrā klase, tad tēvzemē augstākas par piekto klasi, vispār nav. Brauciena mērķis uz pilsētu, starp reisiem, bija atrast muzejus, kurus apmeklēšu piektdien, kas izrādījās ļoti vienkārši. Iztiku bez kartes un prasīšanas garāmgājējiem. Atradis muzeju kvartālu, izmetu līkumu pa pāris kvartāliem, apskatījos pilsētas centru, cik nu tas bija iespējams man atvēlētajā laikā. Labākais visā šajā braucienā uz pilsētu, bija tas, ka bija septiņi no rīta un tūristi vēl nebija pamodušies, tāpēc izdevās skatīt vaigā vietējos iedzīvotājus, kuri steidzās uz darbu.
Lielākais apbēdinājums bija tas, ka modernās mākslas muzejs, kurā es būtu varējis skatīt Mondriānu un varbūt pat Magritu, tika restaurēts (cik man ir zināms, to restaurē jau no kāda 2002. gada, tā, ka domāju, ka jau sen būs vaļā).
Iepriecināja cilvēku zināma vienaldzība pret noteikumiem. Es holandiešus automātiski pieskaitīju vāciešiem/austriešiem, attiecīgi, sagaidīju līdzīgu temperamentu. Austrijas pieredzes sists, stāvēju pie sarkanās gaismas. Kad tantiņa, ar nicīgas neizpratnes skatienu, paraudzījusies manī, devās pāri ielai, apzvērējos vairāk pie luksoforiem nestāties.
Pirmais iespaids, iznākot no centrālās stacijas – drausmīga netīrība un nepatīkama smaka. Stacijas centrālajām durvīm izsists stikls, mazliet tālāk nomesta un izšķīdusi kaut kāda krējuma vai kā tamlīdzīga paciņa. Ne labākais pirmais iespaids par riteņbraucēju, geju, prostitūtu, rastamanu un eitanāzijas pilsētu. Netīrība valdīja līdz pat muzeju kvartālam, bet nu patiesības labad jābilst, ka tā tika operatīvi lokalizēti – black power!
Otrais iespaids – 18. un 19. gadsimta ģermāņu (ok, nu par tiem ģermāņiem var, protams, strīdēties) arhitektūra. Kaut ko līdzīgu var redzēt tepat Rīgā, Varšavā, Prāgā, Vīnē un daudz kur citur. Šeit gan tas bija cieši savīts ar romantismu un tikai Nīderlandei (cik nu man zināms) raksturīgiem akcentiem. Nereti arhitektūrā parādās zināms ekscentrisms – šauras, šķības, neregulāras, zāli appīpējušās mājas.
Trešais iespaids – pagāja zināms laika brīdis, kamēr es uzķēru atšķirību starp trotuāru un braucamo daļu, kaut arī Centrālās stacijas rajonā tās, šķiet, nereti saplūda. Priekšroka vienmēr ir riteņbraucējiem, kuru te bija simtiem; otrajā vietā – kājāmgājēji, un tikai trešajā – pārējais transports. Velosipēdu šeit patiešām šajās rīta stundās ir daudz. Ļoti daudz. Nekad vienkopus nebiju redzējis tik daudz velosipēdistu un nedomāju, ka šo transportlīdzekļu vispār ir tik daudz saražots. Brauc viņi šeit visur un brauc visi, sākot ar sirmgalvjiem, līdz pat vecākiem ar zīdaiņiem speciālā sēdeklī. Uz velosipēdiem var redzēt kā skrandās tērptas personas, ko pie mums nosauktu par bomžiem, līdz pat gana glaunos uzvalkos tērptiem vīriem, kaut gan pēdējie pārsvarā pārvietojās uz rolleriem. Pagāja kaut kāds laiks, līdz es pamanīju, ka praktiski visi bez izņēmuma velosipēdi ir veci, aprūsējuši, ar nogājušu krāsu, bez ātrumiem, bremzēšana daudziem ar atpakaļmīšanu panākama. Pēc šī, es pavisam citādāk paskatījos uz Latvijas BMX’sistu velobraucēju kultūru. Pie mums velosipēds ir tas pats, kas mobilais telefons vai BMW – stila un prestiža padarīšana.
Ceturtais iespaids – šajās rīta stundās Centrālstacijas rajonā es redzēju tikai vīriešus uzvalkos, pie tam, pieklājīgos un gana dārgos. Septiņos no rīta es ielās redzēju pārsvarā vīriešus uzvalkos un atkritumu savācējus. Un jā, tie uzvalkos tērptie pārvietojas baros un ejot cauri šādam baram, sajūta ir tāda, kā kādā filmā, a la Matrix.
Daudz nēģeru, bet tie šajās stundās ir vai nu atkritumu savācēji, vai arī atkritumu vedēju vadītāji, vai arī sabiedriskā transporta vai asfalta mazgātāju vadītāji un nevalkā uzvalkus. Ja melnie vīrieši šeit vāc atkritumus, melnās sievietes šeit ir sasodīti skaistas. Kāpēc filmās rāda tikai atbaidošus radījumus ar milzīgām lūpām, krūtīm, dibeniem, zeltu visās iespējamās vietās un drausmīgu žargonu? Un vispār vietējie iedzīvotāji (cik nu es varēju spriest), šeit ir skaisti, izņemot tos, kas vāc atkritumus. Starp tiem ir arī daži baltie, bet tie ir notetovēti no galvas līdz kājām, ar atbaidošām ūsām, frizūrām un vispār, gana vizuāli nepatīkamas personas. Sievietes šeit pārsvarā ir tievas, ar skaistām spēcīgām kājām. Vīriešiem pareizi un proporcionāli sejas vaibsti.
Uz katra stūra pa kofī šopam, ja nav kofī šopa, vienalga vairāk vai mazāk slēpta marihuānas reklāma un „otherside expierence” glorifikācija parādās it visur.
Amsterdamā pāris reizes roka stiepās pēc fotoaparāta. Bet abas reizes vai nu nebija kompozīcija pienācīga, vai arī vienkārši nebija iespējams iekadrēt tā, kā gribējās, tāpēc fotoaparāts palika somā.
Un Amsterdamā visi vietējie runāja ar mani angliski un norādīja, kur man būt doties (stacijā un lidostā).
Lidostā tiku pārāk laicīgi un nesanāca gaidīt pat divas stundas, kad jau biju ceļā uz Barselonu. Lidmašīnā, tāpat kā ceļā uz Amsterdamu, deva ēst un neprasīja pretī naudu. Tas iepriecināja, jo manas iepriekšējās pieredzes neko tādu atmiņā neatsauca, neskatoties uz to, ka, piemēram, lidojums uz Stambulu, bija stipri garāks, bet ar Airbaltic. Apskatīju lidmašīnas tualeti. Absolūti ģeniāla ietaise, ilgi kasīju galvu un visu aplūkoju, tā arī nesapratu, kas kur ir jādara un sajutos muļķīgi. Ivaram taisnība, mīlēties lidmašīnas tualetē varētu būt gana problemātiski. Vietas šeit nav pat vienam cilvēkam.
Pa ceļam uz Barselonu, redzēju Amsterdamu no augšas un tā izskatījās tieši tāpat kā google maps. Un ja ticēt kapteinim, tad redzēju arī Parīzi. Bet tā neizskatījās nekā, jo bija mazliet apmācies un es tā arī nesapratu, kur viņa ir jāskata. Gribas ticēt, ka tā bija Sēna, ko es redzēju, kaut gan kuru gan tas uztrauc.
Barselona
Šeit neviens nerunā angliski, and I mean it. Izgāju 4 tūrisma informācijas centrus, līdz atradu meiteni, ar kuru izdevās nodibināt vismaz kaut kādu kontaktu. Līdz tam, braucot uz pilsētu, iepazinos ar pakistāniešu hokejistu, kurš izdzirdēja vilcienā mani aktīvi visiem prasām, kur tad man ir jākāpj ārā, ja vēlos nonākt Centrālajā stacijā, pienāca klāt un ar drausmīgu sajūsmu dalījās savā priekā „oh, you speak English!”, pēc manas kautrīgās atbildes, ka šo to saprotu gan, sekoja jautājums, vai es pazīstu Barselonu. Izrādījās, ka viņš tāpat kā es, meklē kādu, kurš viņam pateiks, kur ir jākāpj laukā, taču šeit visi ir gana principiāli un runā tikai catalan vai castill (vai kā tamlīdzīgi tas saucās, hz). Tā nu mēs ar viņu štukojām kā būt, bet rezultātā es tomēr izkāpu pareizajā vietā. Par viņa likteni vairāk neko nezinu. Nu i Dievs ar viņu.
Sākumā nopirku vienreizējo metro biļeti un apmeklēju Sagrada Familia. Uzmetu skatienu, novērtēju, iespaidu neatstāja, apsēdos uz soliņa ar muguru pret arhitektūras pieminekli kāda dīvaina koka ēnā, un iegrimu pārdomās, ko darīt tālāk. No angliski tiparunājošās meitenes biju dabūjis divas kartes – metro karti un pilsētas tūrisma maršrutu karti. Vairāk man mērķu nebija. Pats gribēju ieelpot jūras gaisu, Ivars bija teicis, ka esot Barselonā, ir jāuzkāpj vismaz vienā kalnā. Laika bija vēl ļoti daudz – 7 vai 8 stundas.
Pirms doties projām, nolēmu apiet apkārt dižajam Gaudi šedevram un izkāju pie vecās katedrāles daļas un tā patiešām bija iespaidīga. Nobildēju to ar mobilo telefonu un nolaidos metro. Nopircis biļeti visas dienas braukāšanai metro, devos uz pirmo staciju, kuras nosaukums man iepatikās.
Pirmajā reizē izkāpu kaut kādā laukumā. Nekas nesaistīja uzmanību. Apsēdos uz akmens soliņa, izvilku karti un pāri tās malai vēroju kā pie strūklakas divas musulmaņu dāmas veic apmazgāšanās rituālu pirms lūgšanas. Kad rituāls bija nobeigts, devos atpakaļ metro un devos uz nākamo destination point. Metro Barselonā ir moderns un ātrs. Starp stacijām sanāca braukt no 5 līdz 20 minūtēm.
Izkāpu stacijā, kur nebija nekā īpaša, bet nebija arī tūristu. Riskēju un iebridu tālāk kvartālā. Šauras ieliņas. Vietējie iedzīvotāji ar iepirkumu maisiņiem, logos žāvējas veļa, var ieskatīties dzīvokļos un iepazīties ar griestu interjeru. Tā nu klīstot, es nonācu pie kāda pieminekļa. Nolēmu apskatīt un aiz tā izrādījās vēl viens. Un tad skaista ēka. Un tā mazpamazām nonācu ostā pilnā ar tūristiem. Visu apskatījis, uz mirkli pat apsvēru domu piebiedroties vienā no laivu ekskursijām gar pilsētas piekrasti (priekšā vēl vairāk kā 5 stundas un absolūti nav ko darīt), taču ieraudzījis bildes ar laimīgajiem, fotoaparātiem apkārtajiem purniem uz kuģīša klāja, domu momentā atmetu.
Mamma bija lūgusi kaut ko sabildēt, ko vēlāk parādīt mājās. Sākumā kaut ko bildēju ar telefonu. Bet vienā brīdī ieraudzīju drausmīgi jauku pārīti. Zēns sēdēja uz ēkas lieveņa (vai kā nu tas saucas) un pūta burbuļus, un meitene, sēžot uz asfalta viņam pretī, bildēja. Diemžēl, kamēr vilku fotoaparātu, process beidzās. Bet nu no šī brīža bildēju ar fotoaparātu.
Izkāpis kādā citā stacijā, nolēmu vienkārši paieties pa ielu. Iegāju grāmatveikalā un devos tālāk uz priekšu. Ceļš veda kalnā, es jau biju gana noguris un taisījos doties uz staciju, gaidīt vilcienu, taču devos uz priekšu cerībā atrast nākamo metro staciju. Vienā brīdī es attapos pie norādes, ka priekšā ir gaidāms Gaudi parks. Nu es nebiju paredzējis, ka tas „priekšā” būs tik tālu un tik smagi. Pa ceļam nopirku saldējumu, bet tas mani par dzīvotāju nepadarīja. Izlējis dažus litrus sviedru, tomēr nonācu pie slavenās, bet gana tizlās ķirzakas. Paapbrīnoju kolonnas un citas parka detaļas un nolēmu uzkāpt uz platformas. No tās pavērās pilsētas panorāma, bet tad piefiksēju, ka ir iespējams uzkāpt vēl augstāk. Un tad vēl un vēl un vēl un gandrīz nopelnījis sirdslēkmi, es biju virsotnē. Kad pamanīju, ka kaut kur priekšā, kilometru trīs, taisnā virzienā, attālumā, atrodas kāds pīķis ar krustiem, kas izskatās augstāk, kā es atrados. Novērtēju savus spēkus, sapratu, ka to nepieveikšu, un devos ceļā. Nepagāja nemaz tik daudz laika, līdz es biju iekārotajā virsotnē. Apakšā pacēlās gaisā zaļo sarkangalvaino papagaiļu bars (amazones papagaiļi vai kādi no mazajiem arām, hz, tik tuvu es viņus nepaspēju apskatīt).
Izrādījās, ka tuvākā metro stacija ir tā, no kuras es nācu un tā ir 1,2 km attālumā no Gaudi parka ieejas. Metro stacijā es nonācu vēl dzīvs un tagad nu braucu uz Barcelona Sans staciju, no kuras pēc pāris stundām bija paredzēts mans vilciens uz Palenciju. Taču aizbraucu es uz Katalonijas laukumu, no kura aizgāju apskatīt katedrāli. Diemžēl iekšā mani neielaida, laikam īsti labi neizskatījos ar mēli pār plecu.
Stacijā atcerējos, ka pa visu dienu esmu ēdis tikai vieglās uzkodas lidmašīnā, tā, ka nolēmu nopirkt kaut ko paēst. Pasūtīju „makaroni bolognese” un mazo kolas pudelīti ar ledu. Makaronus sildīja mikroviļņu krāsniņā un tie garšoja pēc prezervatīviem ar kečupu, taču kola ir vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs – tā ir vienāds draņķis visur kopš pirmsākumiem, kamēr pastāvēs cilvēce, mūžīgi mūžos, āmen. Un vīna pudelīti. Pirmais vīns, ko dzēru Spānijā, izrādījās draņķīgāks par vispār par dajebko, kas līdz šim ir dzerts. Kaut gan iespējams, ka manas jūtas vienkārši bija pārāk saasinātas.
Tā nu es sagaidīju savu vilcienu, kas bija drausmīga parodija uz nezin ko. Manā kupejā bija sešas „gultas”. Vienu brīdi vēl bija doma iet pie pavadones un lūgt samainīt pret sēdvietu. Bet nogurums darīja savu. Visi guļ drēbēs un apavos, nez kā tādā karstumā tas ir iespējams. Iekritis savējā, es centos aizmigt. Gulēt bija drausmīgi karsti. Tikai rīta pusē uzģērbu kreklu, jo palika vēsāks, un normāli aizmigu.
Barselonā pārsteidza tas, ka bija daudz bālu sieviešu. Ja vienā telpā būtu mūsējās un spāņu sievietes, tad pateikt, kuras ir dienvidnieces varētu tikai pēc matiem. Mūsējās jau solārijos iedzeldinātas, nereti ir stipri dzeltenbrūnākas pat par vietējām tumsnējām sievietēm. Vēl pārsteidza tas, ka nereti varēja redzēt vietējos (laikam) iedzīvotājus ar apsārtumiem no saules apdegumiem.
Cilvēki ne visi ir skaisti, kaut gan gadās arī ļoti pievilcīgi eksemplāri. Stacijā mani apkalpoja vīrietis ar apmēram maniem matiem un Bonderas’a sejas vaibstiem. Melnie šur tur parādās, taču liela daļa ir tūristi, tie, kas ir vietējie, bieži ir pavisam pavisam melni, laikam kādi nūbieši. Daudz arī aziātu, pārsvarā tūristu. Es vienmēr biju domājis, ka aziātēm ģenētiski ir diezgan mazas krūtis, taču šeit pārāk bieži sanāca vilties savās iepriekšējās pārliecībās, un dziļie dekoltē to tikai vēl vairāk pasvītroja. Pašas aziātes gan šite nebija īpaši smukas. Lieli apaļi deguni un lūpas, šauras pierītes. Nu tā, ne pārāk kaut kā. Un ja Amsterdamā katrs centās izpalīdzēt, tad šeit visiem lielā mērā uz mani bija pilnīgi pajāt.
Riteņbraucēju Barselonā nebija daudz un tiem bija jāievēro gana stingri noteikumi, lai netraucētu citiem satiksmes dalībniekiem. Barselona, līdzīgi kā Amsterdama, ir tūristu pilsēta. Un šķiet vienā no pirmajām vietām ir vācieši un krievi. Krievus var nekļūdīgi atpazīt – tante buldozers pa priekšu kaut ko aurodama uz salīkušo sapīkušo stāvu, kurš pakaļ velkas ar čemodāniem.
Redzēju nūdistus riteņbraucējus. Gana nepatīkams skats. Tualetes šeit ir tāds ļoti publisks pasākums. Ielidojot Barselonā, meklēju tualeti un to atradu pēc tā, ka no vestibila piefiksēju kādā nišā ar muguru pret mani stāvošu čurājošu indivīdu. Niša izrādījās tualete, tikai šeit tualešu durvis parasti stāv vaļā. Vēdinās laikam.
Cilvēki temperamentīgi un no mūsu temperamenta raugoties, ļoti nemierīgi. Ātri iesvilstas, ātri mainās emocijas.
Cilvēki reāli lieto vēdekļus. Sievietes, pārsvarā. Biežāk pēc pusmūža vecuma.
Redzēju drausmīgi smieklīgus pilsētas policistus. Tie bija resni, lasinās uzvilktās gandrīz līdz krūtīm, augšdaļa gan tāda gana standarta. Knapi noturējos nesmieties un nebildēt. Viņu tur bija bariņš, gan jau panāktu.