|
|
You are viewing 20 entries, 260 into the past 19. Augusts 201615:39:
sēžu purva malā kaut kādā aizpakaļas vidū un gleznoju. dzirdu balsis tālumā, pat šeit man neliek mieru. - tēti, ko tu dari? - sēņoju. neko citu jau cilvēki mežā nedara. ierauga mani - cilvēks! apstājies ilgi mani vēro - strādā. un pazūd. kukaiņi gan spēj reāli izbesīt, vispār neko viņi nesaprot, tikai vairoties māk, lidot un rāpot, un krist man uz nerviem. nopurinu nost, atkal rāpo uz kājas, paceļas vēl spārnos, apmet man 360 un triecas sejā. par mušām vēl vienalga, tās tur ZZZZZ šur un tur, bet tie klusie zzz dūcēji, tie ir lieli, var sajust to svaru, kad tie karājas pie džempera apkaklītes. un nospiest arī meža zemē nevar, iedragā ar gumijnieka papēdi, bet tur viss mīksts un atsperīgs, un kukainis izlien vien no zemes un turpina krist uz nerviem. un neko labu neuzgleznoju, kaut ko raibu un netīru, bet vismaz forši bija tā meža vidū trīs stundas pasēdēt. gan jau kāds sēņotājs mani neredzēja un nobijās, dzirdot klusi izšņāktus lamuvārdus, kamēr atgaiņāju kukaiņus - stulbenis! vācies no šejienes! nu tur, meža čuksti sauc tevi par stulbeni un liek vākties prom.
16. Augusts 201618:17:
viss man riebjas. vairāk uzrakstīt nevaru, jo ik pa pusminūtei jānomaina degunā iebāztais tualetes papīra gabals un jāšķauda, drīz būšu izšķaudījis arī savu dvēseli.
12. Augusts 201621:19:
vakarā lidinājos ar paraplānu. bija lieliski. skrējām un fšūuuuu, zeme attālinājās, elpa auzrāvās, lidinājos debesīs ar smaidu līdz ausīm, aļģes no debesīm daugavā izskatās kā milzu ķērpji uz ūdens stumbra, mašīnas mazākas par skudrām, no sava skatu punkta biju kā milzis, visu varēju samīdīt ar savām pēdām, apkārt kā hula hoop man rotēja zilais horizonts un mākoņi. zeme ir liels skaistums. vēl jāizlec ar izpletni un jānodzīvo līdz laikam, kad notiks tūrisma ceļojumi uz mēnesi, jo redzēt attālināmies visu zemi un pārtopam to visumā peldošā lodītē manu prātu vienkārši uzspridzinātu, es no skaistuma pieraudātu visu kosmosa kuģi.
00:52:
turiet 11:15 īkšķus. visus, arī kāju un savu radinieku īkšķus.
10. Augusts 201603:53:
ja skūpstīšanās nebūtu kļuvusi tik intīma, es būtu noskūpstījis ļoti daudzus.
6. Augusts 201621:38:
kārtoju māju, atradu kasti ar bērnības darbiem. dāvim bija tik skaisti darbi, pilnīgs šizs, zilas saules ar zaļiem stariem, kaut kādi hibrīdi, koši zaļi ķieģeļi, kuru priekšā kliedz blonds puisis degošā kreklā, skatos un priecājos. un tad ir mani bērnības darbi, un man tie nepatīk. es jau tad biju nopietns un pārāk rūpīgs, manos darbos nav tā prieka, brīvības un kliedzošo krāsu, kas bija dāvim, es pat kokiem mēģināju atkost zaru augšanas sistēmu, nevis vilku zaļu lapu bumbas. tikai kaut kādi pavisam senā bērnībā tapušie ir forši, bet nu arī tur var redzēt atšķirību starp mani un dāvi - dāvis peldēja savā šizo prātā ar mūmijām un nārām un spokiem, bet man ir daba. zāle, tajā iekšā vabolītes un tārpiņi, un mārīte lido debesīs, ziedošs koks, taureņi trīsstūru spārniem. un tad es esmu uzzīmējis zaķi ar matiem, kurš aiz apakšbiksēm aizlicis burkānu! viņam ir draudzenīte trakos svārkos, debesīs karājas brūna ragana.
17:58:
izbesījuši vilcieni. apsēžas blakus smirdošas elpas vecis un lūr manā grāmatā, lasa kopā ar mani, skatās manā klēpī. sit ar kāju kaut kādu prāta ritmu tik spēcīgi, ka mazliet vibrē grīda, uzsit ritmu man uz kurpes. man nevajag tādu tuvību, es aizveru grāmatu un aizmiegu. mani pamodina čigāns. viņš runā tik ātri, ka es neko nesaprotu. kaut kas par biļeti un naudu, kuras neesot, lai to nopirktu. viņš jau metas sēsties man blakus, kad ienāk konduktore. viņš izvelk savu biļeti, kurai nepietiek naudas, un pēkšņi prasīto naudu tomēr vajag brālītim, kurš citā vagonā, viņam gan neesot biļetes. es biju tikko pamodināts un dusmīgs, viņš turpināja nesakarīgi runāt un nelikt man mieru, izvilku maku, iespiedu viņam rokā eiro, bļe, lai aizrijas, bet viņš vēl no maisa izvelk džinsu bikses, kuras liek man klēpī kā pateicību par palīdzību. iespiedu arī tās viņam atpakaļ rokās, lai aizvācas un nesāk vēl tirgoties. par mieru ir jāpiemaksā. netālu sēdēja arī kaut kāda meitene zvaigžņu džemperī, kura visu ceļa laiku runāja pa telefonu - par draugiem.lv, kuros viņa vairs neejot, ka viņu feisbukā arābi draudzēties aicinot, bet nu pārsvarā viņas saruna sastāvēja no skaļiem "eu, es tevi nedzirdu, es esmu vilcienā, eu, tu mani dzirdi?" pusotras stundas garumā, aiz katra piektā vārda iesaistot "ķipa", un es varu tikai noslīdēt dziļāk krēslā un skatīties, kā uz loga svītrās izšķīst lietus piles, it kā kāds ar neredzamu dimanta nazīti grieztu stiklā svītriņas. laikam par daudz laika pavadu vienatnē, sabiedrībā parādīties negribu. vakar noskatījos "jesus camp" - dokumentālā filma par radikālo kristietību. vietām pat uzjautrinoša savā absurdumā - lūgšanās, lai sātans neļauj nokārties powerpoint prezentācijai, bet pārsvarā krimināla un dziļi biedējoša.
4. Augusts 201623:21:
vēl es nesaprotu videospēļu nodirsējus, nu, ka tā esot stulba laika pavadīšana, tās esot domātas bērniem. videospēles ir lieliskas! tās ir kā grāmatas, tās ir kā filmas, tikai tajās visās vari piedalīties arī tu pats. tik daudz dažādu pasauļu, un tās visas var izpētīt. mans pēdējā laika favorīts ir journey. tu esi cilvēciņš sarkanā apmetnī, tu esi tuksnesī, tavs mērķis ir uz pusēm sašķelts kalns tālienē, no kura šķēluma debesīs spīd gaismas stars. un tas ir kolosāli! tā pasaule ir tik liela, smiltīs var lēni brist, no nogāzēm var nošļūkt. vācot spīdošas ikonas, var pagarināt sava apmetņa šalles garumu, šalle ļauj tev lidot, jo tā garāka, jo tālāk, augstāk var aizlidot. šalle arī ir jāuzlādē, citādi palidot vairs nevar. pēc pirmā līmeņa iespējams satikt savu ceļa biedru - tādu pašu cilvēciņu, kāds esi tu, ar kuru kopā iet uz mērķi. un šis cilvēks ir īsts cilvēks kaut kur uz šīs pasaules! jūs nevarat runāt, nav nekāda čata, tu pat nezini, kā viņu sauc, vienīgā iespēja komunicēt ir ar tādu kā skaņas signālu. ja draudziņš atrodas tuvumā, tad tavs skaņas signāls uzlādē draudziņa šalli un otrādi. un jūs kopīgi dodaties ceļojumā uz kalna virsotni, saulrietā sērfojat tuksneša smiltīs ar sarkanu paklāju zivīm, kopīgi pagarināt savas šalles, lidināties uz paklāja pūķa, rādāt viens otram, kur atrast ko noderīgu, galu galā kopīgi ceļojat sniegotajā virsotnē, kurā jūs esat vārgi, jo aukstums nosaldējis jūsu šalles, un jūs kopīgi berzējaties, berze jūsu zili apsarmojušos apmetņus atkal rada silti sarkanus. jūs ejat lēnāk un lēnāk, vējš pieņemas spēkā, jūs ejat tik lēni, ka gandrīz vispār nekustaties, un nu tālāk es nestāstīšu, bet ir kolosāli. galu galā mans draudziņš sniegā iestaigāja sirsniņu. nu, ar savu sniega brišanu izveidoja sirdi, un es aiz prieka izkusu. tā spēle cilvēkiem atņem balsi un ķermeni, un visi uzreiz šķiet patīkami un labi! un tur ir tik daudz skaistu sīkumu - kad paiet zem smilšu ūdenskrituma, pults sāk vibrēt, un zem ūdenskrituma paiet arī tavs draudziņš, un jums divās dažādās pasaules vietās kopīgi vibrē pultis. ai!
23:16:
es pamazām nepazūdu, man vienkārši nav nekā stāstāma, jo nekas jau baigi nenotiek. tikai guļu, lasu grāmatas, spēlēju videospēles un braucu ar riteni. joprojām gleznoju pasūtīto portretu. tas ir reāls darbs. es vienmēr ierodos laikā. kamēr viņš uzvelk pozējamās drēbes, es nolieku divas taburetes, no tualetes plauktiņa noceļu savu paleti, no stūra izvelku krāsu kasti, pārstumju molbertu, iekārtojos, ieleju trauciņā terpentīnu, saspiežu krāsas, izvēlos otas, novērtēju paveikto un apdomāju izdarāmo. viņš apsēžas savā bērza krēslā, es piekoriģēju viņa pozu, ar rokām kā diriģents no tālienes regulēju viņa galvas pagriezienu, plaukstas locītavas novietojumu, pirkstu saliekumu. katru reizi piecas minūtes gleznošanas sākumā man traucē frīda - kaķis ar pāva asti. viņa klausās, kā ota slīd pār audeklu, un mēģina tajā ieķerties ar nagiem, tādēļ, kamēr ar vienu roku gleznoju, otrā turu savu garāko otu, ar kuru atgaiņāju kaķi. kad viņai apnīk, viņa ķer mušas, guļ, uzbrūk saimniekam vai mēģina izlekt pa logu. esmu ļoti paškritisks, es vienmēr domāju, ka spēju gleznot labāk, nekā patiesībā protu, bet nu arī tā savā veidā ir taisnība - jo ilgāk gleznoju, jo labāk sanāk, un jo labāk sanāk, jo vairāk šķiet, ka varu vēl labāk, un tā nu es sevi dzenu bezgalīgā vilšanās aplī. tas ir tāpat kā gleznot mākoņus - tas ir bezgalīgais stāsts, pie audekla var sēdēt mūžību, mākoņi nepārtraukti mutuļo sevī un mainās. galvā tikai zib lielo mākslinieku portreti, viņi manā vecumā spēja daudz vairāk un kvalitatīvāk, bet nu tā jau ir, viņi vismaz strādāja, nevis tikai pirda un jutās noguruši. roka par lielu, tad jau atkal par mazu, mēru ar bambusa kociņu savā drebošajā plaukstā. pirkstiem ir četrpadsmit eņģes. katra falanga citā plaknē, citā tonī. un es gribu parādīt visu, kas notiek, kaulus un ādu, un asinsvadus, kā āda pieplok pie krēsla roku balstiem. nu jau roka izskatās piepampusi, jāberzē uzgleznotais nost. acu mērs esot sūda mērs, bet ar bambusa kociņu arī neko baigi nevar nomērīt, un nu ko var gribēt. vermērs taču sēdēja pie savas camera obscura, tādēļ es nobildēju moku roku un caur datora ekrānu pārzīmēju uz pauspapīra dažādos izmēros, izgriežu un piemeklēju īsto, ko pārnesu un tad gleznoju, jo man nav bezgalīgi daudz laika kļūdīties, man jāglezno arī sasodītie vasaras darbi, un tur nu esmu reāli iegrābies, 25. augustā ir skate, un mans veikums ar tuvu nullei, tikai viens smilšu kalns, kuru gleznojot uznāca lietus, un iesākts ikvasaras pašportrets. un jāzīmē arī ir. pasūtījuma portreta gleznošanas laikā esmu daudz ko sapratis par sejām un rokām, bet nu nepatīk man pielabot citu trūkumus, es neesmu nekāds ķirurgs, man ļoti patīk gleznot krunkas, nevis gludināt tās, man patīk gleznot alus vēderus, nevis griezt tos nost, jo es pamanu visu, arī seno rētu uz rādītājpirksta un brūci no skūšanās, zilos rugājus, šķībos lūpu kaktus un vispār sejas asimetriju. tu esi cilvēks, nevis izvirpota vāze. man patīk sīkumi, es labprāt krekla pogās ar no galvas izrautu matiņu uzgleznotu veidu, kā tā piešūta, krustiņā vai kvadrātiņā, bet nu tas prasītu gadus, un man par to nemaksā arī tik daudz, un visa uzsvēršana taču iet pretstatā kompozīcijas likumiem, šis tas arī jānoklusina, bet es gribu, lai skatās VISUR, es gribētu gleznot tik ilgi, lai uzsvērts būtu viss, un tik ļoti, ka tas kļūst jau svešādi un mazliet biedējoši. tāpēc es bieži vien zīmēju sevi, jo es sev nevaru pateikt, ka esmu uzzīmējis sevi neglītu, es netaisnoju savu lauzto degunu, es ar baudu uzvelku lūzumus un mammas slikti nogrieztos matus, es nekaunos savas miesas.
1. Augusts 201621:50:
sestdien beidzot svinēju dzimšanas dienu. naktī es skatījos, kā dīrā briedi. pa gabaliņam ādu atdalīja ar nazi. varot arī tā, viņš teica, un pabāza zem brieža ādas roku. es redzēju viņa pirkstu redeles caur brieža muguras ādu. briedim spalvā vēl lēkāja blusas. kājas garas, skaistas, viņš tām novelk ādu, apakšā bālas, skaistas cīpslas. atgāž brieža galvu un parāda man tā zobus, tad atgriež ādu pie acs un rāda man, kā tā izskatās zem. atgriež vēderu. zarnas kā telefona vadi, nieres, kuņģis, akna. parušinās ar kailo roku dziļāk, izvelk plaušas un sirdi. visi tie orgāni izskatās kā atsevišķi dzīvnieki, nu tur - plaušu medūza, zarnu čūska, un tad ir sirds, kas izskatās pēc zieda. pēc neuzplaukušas tulpes, pēc pumpura. nu, vai dieviņš nav ģeniāls? sirdi izveidot kā pumpuru. miesa arvien vairāk atgādina ziedus, viss dabā ir saistīts. miesa dziļumā ir mazliet perlamutra, pārvilkta ar plēvīti.
24. Jūlijs 201619:34:
es pārsvarā guļu, lasu grāmatas, skatos stulbas filmas, latvju jūtūberes (kas ir slimība un es iesaku neiegrābties, esmu abonējis četrus viņu kanālus un nepacietīgi gaidu katru jauno video, ko pie brokastīm paskatīties) un netīrās dejas (kas ir pilnīgi drausmīgas!). biju arī festivālā. tie nodzertie mūļi apkārt ir vienkārši biedējoši. atvelkas kaut kāds svešinieks no rīta pie mūsu teltīm ar pieclitreni, kurā ir, bļe, šņabis! un stāsta tāds pretīgs un sadauzīts, kā viņš pa divām dienām ir izdzēris četrus litrus šņabja! četrus litrus! tad pa telts spraudziņu ierauga manu kāju un ir šokā, ka kāds divpadsmitos vēl guļot, pārējie pasaka, ka es lasu, un viņš ir vēl lielākā šokā, ka esmu samaksājis tādu naudu, lai trīs dienas teltī lasītu grāmatu, ka tā esot "laba" laika pavadīšana. pēc tam viņš noņem saulesbrilles un visiem lepni rāda savu zilo aci, tad caurumu kājā un nolauzto zobu, viņš vēl pirms pirmās festivāla dienas esot bijis tādā pipelē, ka esot skrējis un ar seju ietriecies žogā. vienkārši bļe, še tev laba laika pavadīšana, dzērumā uzsit aci un nolauz zobu. sēž visi un dzer trīs dienas pilnīgā miskastē, kurai apkārt ķērc izbadējušās kaijas. es nevaru dzert. no rīta viņi pieceļas, atšauj vaļā vinito un turpina būt pālī. blakus uzcelta oranža nojumīte ar kaut kādām mazgadīgajām, kuras, uzvilkušas īsus šortiņus, klejo apkārt šņabja meklējumos, pienāk arī pie mums, iesēžas mārtiņam, kurš arī trīs dienas bija pālī, klēpī un prasa alkoholu. atnāk vēl viņas draudzene, kura izliekas, ka viņai ir 21, viņa priecājoties, ka beidzot esot satikusi sava vecuma cilvēkus, jo visapkārt esot tik daudz maziņo. vēlāk, kad visi bija aizgājuši, savā teltī dzirdēju, kā viņa citiem saka, ka viņai ir 20, un tā nu viņa kļuva jaunāka un jaunāka. kad visi joprojām bija prom, viena no sīkajām nāca pie mūsu telts, skaļi teica tuk tuk un klauvēja pie auduma durvīm. es neatbildēju, nafig man ar viņu runāt. tad viņa vēra vaļā mūsu telts ieeju, viņas galva parādījās spraudziņā, un es redzēju, kā iedzirkstējās viņas acis un sejā iezagās smaids, kad viņa ieraudzīja teltī atstāto šņabja pieclitreni. kā viņa sadrūma, kad ieraudzīja mani. pateicu viņai dažus skarbus vārdus, viņa apvainotā balstiņā nozuda. kaut kad seju piepisušais mārtiņš atnāca uz savu telti un tajā atrada savu bijušo draudzeni, kura tur drāzusies ar kaut kādu festivāla čali. vienkārši bāc, tajā telšu pilsētiņā man sagribējās baznīcu, dezinficēt prātu. tualetēs sūdi un prezervatīvi, cilvēki drāžas arī tajā netīrībā, kas apsmērēta ar sūdiem un nočurāta. tad ierodas mašīna ar sūkni, uzsūknē visu tualetes šļuru. pēc sūknēšanas tualetē ieiet cilvēks, kas izsmidzina tīrāmo līdzekli, pēc viņa tualetē iešļāc augsta spiediena dušas strūklu, pēdējais cilvēks tur ieliek tualetes papīru, paskatās uz mani un ar tādu žestu, ar kuru uz skatuves uzaicina slavenības, norāda man uz tīro toitoi tualeti. nekā skaista telšu pilsētiņā nav, tikai pēdējā naktī bija skaista un bieza migla un gandrīz pilnmēness, teltis tādi pelēki pauguriņi, kas pazūd pēc dažiem metriem miglā, zeme slapja. pie air ar kaifā pievērtām actiņām maigi līgojos, ar ceļgaliem gaisā zīmēju bezgalības zīmes, bet pie grimes es lēkāju un iemīlējos.
19. Jūlijs 201612:02:
jūtu sevī vecmammu. pamanu viņu savās pozās, kad sēžu vai stāvu, un savos žestos, kad kādam ko aizrautīgi stāstu. kad pamanu, man kļūst bail.
14. Jūlijs 201601:04:
tukumā trim puišiem esot sekojusi spoka galva, katram atsevišķi. esot bijis biedējoši. izrādījās, ka spoka galva pieder zilākalna martai, par kuru puiši bija uzrakstījuši izsmejošu rakstu spoki.lv, viens no viņiem galvai atvainojies, tad tā pazudusi. naktī braukt pa tukumu ar riteni ir kolosāli, var braukt pa ielas vidu, spīd zelta mēness, zvaigznes, kukaiņi ap laternām un bomžu zobiņi. un mākoņi kā ziemeļblāzma plūst pār horizontu, ieliecas un parāda zemes apaļumu. it kā mēs būtu skaistā kāmja bumbā, kas taisīta no debesīm, skrienam zemes rotēšanas ātrumā.
13. Jūlijs 201619:36:
vecmamma kendru visu laiku sauc kaut kā savādi. ķece vai kas nu tur. nekad nesaprotu. tagad tēzaurā skatos, ķece ir vai nu netīrumi un dubļi, vai arī vecs, nodilis matracis. dāvja kaķi bārniju viņa ilgi sauca par bārdiju, dažkārt par brendiju. bet nu vispār viņa mani pēdējā laikā izbesījusi. neliek mani mierā ar savu jēzu, no viņas veļas ārā tikai un vienīgi samazgas, viss pasaules nelabums, ķece veļas ārā. kā viņa ienāk istabā un savēzē rokas, sāk trīcēt un vērt vaļā muti, es gribu ierakties zemē. viens un tas pats, cik nu kurā vietā šonedēļ nomiruši, ka tas noteikti tādēļ, ka neticīgi bija, un vēl lāsti deviņās paaudzēs, un mūžīgais ieteikums atrast savu draudzi, un ieteikums palasīt internātā tajās kristiešu lapās, CIK VISS IR SLIKTI. un es viņai saku, ka man riebjas viņas sliktās ziņas, ka neko labu viņa vispār neklausās un nemaz negrib dzirdēt vai zināt. un tad viņa atkal saka, lai es ieeju internātā un palasu, cik viss slikti, jo es nezinot, es tikai sūdus lasot, un tikai sūdi mani interesē. it kā es būtu tas, kurš dzīvo pasaku zemē, nevis viņa, kuras pasaule sastāv no pagalma, baznīcas un televizora, un no sasodītām burvestībām un labākās draudzenes ekstrasenses, bļed, it kā es visu mūžu dzīvotu mucā. viņa ar mani runā kā ar pilnīgu stulbeni.
11. Jūlijs 201622:11:
un vēl es ēdu cukurvati. bijām piegājuši pie nojumītes, tur tā mazliet drūmi, pēkšņi rindā priekšā stāvošais uzbruka cukurvates pārdevējam un pieprasīja čeku, ko cukurvates pārdevējs nevarēja iedot, jo viņš cukurvati taisa nelegāli. priekšā stāvošais pagrāba no galda bļodu ar par cukurvati samaksāto divu eiro kalnu, cukurvates pārdevējs ar cukurotiem cukurvates bambusa iesmiņiem uzbruka divu eiro bļodas zaglim un nogāza viņu uz zemes. viņš piecēlās, izvilka telefonu un filmēja cukurvates pārdevēju, komentējot kaut ko par valsts čakarēšanu, līdz viņu savāca policija un es beidzot varēju nopirkt savu nelegālo cukurvati. cukurvates pārdevējs čigāns, viņam pirksti visi melni no cukurvates gatavošanas, cukurvate vijās ap bambusa iesmiņu un arī ap viņa pirkstiem, pēc cukurvates pasniegšanas pārdevējs melnos pirkstus lēni nolaizīja.
16:48:
sestdiena bija diezgan lieliska. biju zvejnieksvētkos. pirms iešanas uz karuseļiem paskatījāmies vēderdejotājas. visi stāvēja ap asfalta laukumu, uz kura dažādi tērptas sievietes gorīja gurnus. tur visādas, no čigānietēm līdz melnā tērptām sievietēm ar rozā gliteru cepurēm. blakus laukumam maza meitene kā tarzāns pa liānu uzrāpusies laternā. uz karuseļiem gājām diviem - uz tādu, kas grieza cilvēkus augšā un lejā, to sauca EXTREME, tam izdeguši burtiņi un grafiti ar muskuļotu sievieti, gājām arī uz bērnu karuseli - augšup un lejupejošiem gulbīšiem. tas bija vienreizēji, mēs piespiedām pogu un gulbja mugurā pacēlāmies debesīs, kur spīdēja mēness un zvaigznes, un lēni rotējām pa apli kopā ar citiem gulbjiem, kopā ar mums debesīs bija vēl arī draugi, kuri kratījās blakus esošajā extreme. vakara noslēgumā pie galda ēdu ķiršus un klausījos, kā bijusī klasesbiedrene raudot stāsta draudzenei savu mīlas stāstu ar ekonomikas skolotāju, kamēr kaut kur tālumā var dzirdēt, kā drausmīgi šķībi dzied puzikovs.
2. Jūlijs 201609:44:
vakardien braucu uz izstādes atklāšanu, pa ceļam sāka dunēt pērkons, pēkšņi visur skrēja cilvēki, strauji uzradās dziļas peļķes, kas pilnībā nosedza ielas, zeme viļņojās, pa atvērto tramvaja logu sejā sprakšķēja lietus un es biju priecīgs. pusceļā jau uzradās zila debess un saule. vēlāk sēdēju uz pakāpieniem pie rožu stikla durvīm. ārā spēlēja blūzu, cilvēki dejoja un dzēra vīnu. uzradās arī vietējie. mazi, muskuļoti bērni breikoja uz asfalta, skolotāja avotiņa mācīja absolventi dejot, grupa sāka spēlēt "skubī dū", no zāliena piecēlās šagija līdzinieks un visam apkārt gāja like an egyptian, iesvīdusi elizabete man uz deguna uzlika savas brilles, lai dejojot nenokrīt, un tad jau pat vairs alkoholu nevajag, es ar brillēm redzu kā tripojot. skolas dīvāna spraugā atradu vienu eiro un vienu sarkanu skittles, ko zīle apēda.
28. Jūnijs 201620:21:
otro dienu gleznoju pasūtītu portretu. fonā skan imanta kalniņa 4. simfonija, es sēžu uz taburetes, uz taburetes man blakus - palete. kaķis vārdā frīda ķer mušas vai spēlējas ar manām kurpju šņorēm. modelis sēž bērza atzveltnes krēslā, speciāli nopircis, pieskaņojis interjeram, lai tikai gleznā nebūtu jāsēž uz biroja krēsla. uzvilcis savu mīļāko kreklu - tāds violets indigo, iepriekš lika man izvēlēties, kuru no trim labāk vilkt - gaiši zilo, violeto indigo vai trešo, kas esot visdārgākais. man dod ēst zemenes un avenes, un pat pauzē man uztaisa kokteili ar biezpienu, banāniem un sojas pienu, kamēr ārā pīpēju. es neesmu gleznojis ļoti ilgi, man šķiet, ka pārāk labi nesanāk, bet ar katru stundu kļūst labāk, un modelim ļoti patīk. un es atkal grimstu sejā. acu lodēs, spīdumā, lūpu griezumā, auss gliemezī, deguna smalkumā, krunku upēs un rugājos. un visu uzgleznot! nepilna kvadrātcentimetra acu baltumā slīdošo gaismu un krītošo ēnu no plakstiņa. un rokas gleznot, tām izspiežas vēnas, sadala daudzstūros, kas katrs citā plaknē, tumšāks un gaišāks, tādas rokas izskatās pēc sadragātas mašīnas. un tas viss notiek mājā, kura pretī balkonam, uz kura ļoti senā naktī, sakurījies spaisu un tikko sagaidījis ātrās palīdzības sirēnas skaņas un kursabiedrenes kliedzienus, jo bijām ciemos, kura raudot uz spoguļa ar lūpu krāsu ātri rakstīja nesaprotamus burtus un blakus istabā klusām piezvanīja ātrajiem, lai viņu ved uz tvaika ielu. es uz viena no tiem balkoniem tonakt gulēju ar elīzu. uz divām taburetēm.
24. Jūnijs 201618:08:
es nesaprotu! es nesaprotu savu negribu. es nesaprotu, kāpēc kaut kas tik triviāls manī iekšā izraisa tādu karu, ka es nespēju pat fiziski pakustēties, es stāvu, roka uz durvju roktura, viena kāja mani velk uz priekšu, un otra atpakaļ, roka spiež rokturi un arī mēģina no tā atrauties. vai arī es riņķoju pa istabu, eju uz durvīm, tūliņ jau ārā, bet tomēr nē, es atnāku atpakaļ. tas pats bija arī bērnībā. uz dzīvokli bija atnākusi mammas draudzene, kura gribēja to apskatīt, pirms sāk tur dzīvot (togad mēs pārvācāmies uz privātmāju), un es no viņas ļoti veiksmīgi izvairījos, beigās paslēpos vannas istabā, atspiedies pret vannas malu. skatījos flīzēs un cerēju, ka drīz viņa pazudīs. viņa sajauca tualetes gaismas slēdzi ar vannas istabas un es paliku tumsā. un es nespēju sevi piespiest atvērt durvis, pateikt viņai labdien, un ieslēgt atpakaļ gaismu. tāpēc es sēdēju tumsā uz vannas malas, līdz viņa sagribēja apskatīt arī vannas istabu. viņa atvēra durvis, ieraudzīja mani tumsā un bija pārsteigta, vaicāja, vai man te tā patīk sēdēt tumsā vannas istabā, es neko nevarēju atbildēt. viņa pat neieslēdza gaismu, lai apskatītos vannas istabu, bet vienkārši aizvēra durvis, atstājot mani tumsā. un es gribēju raudāt, nē, man nepatīk sēdēt tumsā vannas istabā, bet es citādi nevarēju, es fiziski nevarēju, jo tik ļoti es negribēju viņu vispār satikt.
17:14:
un šobrīd es sevi ienīstu. atbraukuši ciemiņi. krustmāte ar vīru un vecmammas kristiešu draudzene, un vēl kaut kādi bērni. krustmāti neesmu redzējis ļoti daudzus gadus, lai gan viņa dzīvo rīgā. pēdējo reizi atceros, man varbūt bija kādi 11 gadi, viņa atbrauca dzimšanas dienā, mēs paspēlējām badmintonu, man uzdāvināja bērnu bībeli ar tajā iespiestu naudu. un viss. mēs esam pilnīgi svešinieki. kad gulēju slimnīcā, mamma man paziņoja, ka varbūt krustmāte atnākšot pie manis ciemos. es biju drausmīgi dusmīgs, es pat saviem draugiem neļāvu nākt sevi apskatīt, jo es jutos un izskatījos drausmīgi, un tagad šī grib atjaunot kaut kādu saikni pēc desmit gadiem, kamēr es piecas dienas nemazgāts guļu palātā, kur smird pēc sūdiem no stomas maisiņa maiņas un krāc divi nelaimīgi pensionāri, kuri abi skaļi saka, ka labāk nomirtu, nekā paciestu šīs sāpes? pisies dirst, ko viņa vispār iedomājusies. viņa tā arī neatnāca. un tagad viņi sēž un ēd, un man nav ne mazākās vēlmes iet ar viņiem runāt, kaut vai pabāzt savu galvu caur durvju aili, lai pateiktu labdien, jo tur nepārtraukti kāds runā, kāds noteikti nepamanīs, ka telpā uzradusies arī mana galva, un tad man būs jāstāv un jāgaida viņu priekšā, desmit gadus neredzētam, kamēr noklust pēdējā balss un es varu pateikt labdien un aizvākties prom, jo tāpat es nevaru ēst neko no tā, kas ir uz viņu galda, un es pavisam vienkārši negribu šo uzspiesto komunikāciju, man taču ir pilnīgi pohuj, ka kaut kad bērnībā viņa uz dienu bija atvilkusies uz baznīcu, kur es tapu kristīts. un ko pēc labdien? noteikti kādā brīdī nāks uz manu laika roba istabu, un kā tad man iet skoliņā, un lai es parādot savus mākslas darbus, iegrūdīs man plaukstā vārda dienas dāvanu, jo to nu viņai tagad spiež darīt tā viena tālā diena ar manu bēbja versiju baznīcā. un es eju no virtuves uz savu istabu, sirdī jūtot pienākumu vismaz pieklājības pēc pabāzt galvu viņu istabā un pateikt labdien, un jūtot arī to, cik ļoti, ļoti es to negribu darīt un negribu šeit pašlaik būt. stulbenis, nu, tas taču ir tikai labdien un varbūt mazliet neveikla atrādīšanās, bet es to tik ļoti NEGRIBU! ES NEGRIBU! kā mazs bērns, bļe. es to arī vienkārši nevaru izdarīt, manas kājas pašas mani aizved garām durvīm, es bēgu no nepatīkamām situācijām un tad sevi par to šaustu. tā vietā es pārvietojos kā rēgs. viņi zina, ka es šeit esmu, es esmu tā tumšā ēna, kas ātri slīd gar durvīm un pavisam acīmredzami no viņiem neko nevēlas.
|