- tēti, ko tu dari?
- sēņoju. neko citu jau cilvēki mežā nedara.
ierauga mani
- cilvēks!
apstājies ilgi mani vēro
- strādā.
un pazūd.
kukaiņi gan spēj reāli izbesīt, vispār neko viņi nesaprot, tikai vairoties māk, lidot un rāpot, un krist man uz nerviem. nopurinu nost, atkal rāpo uz kājas, paceļas vēl spārnos, apmet man 360 un triecas sejā. par mušām vēl vienalga, tās tur ZZZZZ šur un tur, bet tie klusie zzz dūcēji, tie ir lieli, var sajust to svaru, kad tie karājas pie džempera apkaklītes. un nospiest arī meža zemē nevar, iedragā ar gumijnieka papēdi, bet tur viss mīksts un atsperīgs, un kukainis izlien vien no zemes un turpina krist uz nerviem.
un neko labu neuzgleznoju, kaut ko raibu un netīru, bet vismaz forši bija tā meža vidū trīs stundas pasēdēt. gan jau kāds sēņotājs mani neredzēja un nobijās, dzirdot klusi izšņāktus lamuvārdus, kamēr atgaiņāju kukaiņus - stulbenis! vācies no šejienes! nu tur, meža čuksti sauc tevi par stulbeni un liek vākties prom.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}